Ievada vietā
Reiz, kaut kur braucot, mūsu draugs Jānis Joņevs ieminējās, ka 2009. gadā ir pabijis visai daudzos Latvijas mūzikas festivālos, un par tiem ir uzrakstījis vairākus īsus stāstus. Es, protams, sajutos ieintriģēts, un prasīju, lai tak padod arī plebejiem palasīties. Nepagāja ne pusgads, kad saņēmu šos stāstus savā pastkastē. Jāatzīst, visi uz šo vakaru plānotie darbi negaidīti tika atlikti uz vēlāku laiku.
Tā kā uzskatīju, ka šādi dzīvi apliecinoši (īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet skan labi) stāsti nedrīkst vākt putekļus virtuālās atvilknēs, tiem ir jāiet pie lasītāja, tad vienojāmies ar Autoru, ka publicēsim tos Gaujarta blogā, turpinājumos (kautri jāatzīst, ka vēl viens iemesls publicēšanai, protams, ir fakts, ka vairākās vietās ir pieminēts Gaujarts).
Edgars
Pirmā daļa: Deviņas vasaras
2009. gada vasarā es veicu kultūrantroploģisku lauka pētījumu par tēmu „Rokfestivāli Latvijā: Kultūra. Kontinuitāte. Iedzeršana.“ Veikt pētījumu mudināja vairāki apstākļi. Neapšaubāmi, XXI gadsimts ir sācies, taču joprojām nav skaidra tā identitāte. Ir beigušies jocīgie astoņdesmitie un liktenīgie deviņdesmitie. Rokfestivāli, kas bija vitāli svarīgs un sabiedrību diagnosticējošs fenomens iepriekšējā gadsimtā, tagad parādās kā vērtīgs pētījuma instruments, ja ne jaunā laikmeta sejas atrašanā, tad vismaz mēģinājumā saprast, vai šī seja vispār ir, vai vēstures gaita nav apstājusies stagnācijā vai pavērsusies pavisam citā virzienā. Jautājums ir izšķiroši svarīgs – vai mūs joprojām vada cerības, ko sevī iemiesoja rokfestivāli? Vai sabiedrības vai vismaz tās daļa joprojām spēj būt vai vismaz ilgoties pēc kaut vai iluzoras brīvības?
Vēl jo interesantāk ir vērot šīs parādības izpausmes Latvijā, tradicionāli perifērā zonā. Centrs pirmais tiek pakļauts novecošanai, un, kaut gan iesāktais tiek turpināts nereti arvien augošos apjomos, tam tomēr (vai tieši tāpēc) mēdz būt inerces vai imitācijas raksturs. Īstais karnevāls jau sen kā vairs nenotiek Venēcijā. Īstie rokkoncerti nenotiek stadionos. Kas gan kopīgs prožektoru gaismai un desmitiem tūkstošu fanu ar ideju par nesaprasto vientuļnieku kopienu, kas saspiežas tuvāk savā izstumto brīvībā?
Tāpēc es nolēmu veltīt vasaru festivālu pētniecībai Latvijā.
Un arī tāpēc, ka man bija tikko salauzta sirds. Un normālās dzīves mēģinājumi, šķiet, izgāzušies. Tāpat nebija, ko darīt.
Vecs arī es sajutos, kā jau tam jānotiek. Man bija 29 gadi. Pēdējā iespēja kaut ko pateikt vai just[1]. Pēdējā vasara, kad Gaujarta dziesma „Zvezda“ bija par mani.[2][3]
Tas deviņi. Man deviņi, gadsimtam deviņi. Arī deviņi festivāli, kuros pabiju šajā vasarā sava pētījuma ietvaros. Tālāk lasāmi rezultāti.
Pierakstīta tikai patiesība, pēc iespējas godīga un vienkārša. Atmiņas un citu cilvēcisku faktoru dēļ nevaru garantēt precizitāti detaļās un izvairīties no būtiskiem izlaidumiem. Stāstījums ritēs tā: hronoloģiskā secībā festivāla nosaukums, zem tā apraksts pirmajā, tas ir, manā, personā.
Jānis Joņevs
____________________
[1] 1968.gada Studentu Revolūcijas laikā Džims Rubins (Rubin) radīja saukli: „Netici nevienam, kurš vecāks par 30.“
[2] я еще мальчик. Мне
двадцать и девять лет
