(Šī ir "Festivālu anabāzes" otrā daļa. Prologs šeit.)
Šim festivālam ir slavena vēsture. Tas ir dzimis pirms dažiem gadiem Zanes dzimšanas dienā.
Daudz laimes, Zane!
Festivāls notiek Zaķumuižas kultūras namā un tam piegulošajā teritorijā. Ir arī slavenas tradīcijas. Piemēram, nav nekādas ieejas maksas. Par ēdieniem un dzērieniem gan diemžēl jāmaksā, bet nedaudz. Reiz es tur pirku alu par tiešām samērīgu cenu, bet bufetnieks man laipni aprādīja, ka šis te, blakus, tikpat labs, bet daudz lētāks. Lūk, tas ir īsts komersants.
Jā, vēl pie slavenās vēstures... reiz es tieši Seskā saplēsu brilles. Lecot pie Hospitāļu Ielas, pirmajās rindās. Pēc tam klīdu pa kultūras nama dekoratīvajiem krūmiem kā pa tādiem Slīteres mežiem, nevarēdams atrast telti.
Bet toreiz es biju jaunāks, un mana sirds nebija gluži tik salauzta. Tāpēc, es domāju, šoreiz nekāda lēkšana pirmajās rindās un pazušana tumsā nenotiks. Ai, kā es kļūdījos.
Ieradāmies normāli, ar vecu mersīti, Kripata, es, Mārtiņš un Maksis. Lietus lija, kā jau pienākas pašā pirmajā festivālā, kas vēl pat nav vasarā. Bet no lietus nevajadzēja baidīties, jo koncertēšana jau paredzēta iekštelpās un arī ārā slējās mīlīga nojume.
Tieši tur un negaidīti iepazinos ar brīnišķīgu meiteni. Aigu no Bērnības Milicijas. Runājām par Čaku un savādiem uzvārdiem, un šķita, ka dzīve jau var būt pat pieņemama un meitenes nenes tikai nelaimi.
Diemžēl es vēl biju pilns ziemas. Mana salauztā sirds bija pilna spēka būt nelaimīgai.
Tāpēc es pēkšņi aizgāju līdz letei un lūdzu visu alu. Pēc visa alus izdzeršanas es devos tieši zālē, kāpu pār cilvēkiem, kas bija satupuši laikmetīgo, rāmo hipiju garā ieturētam vakaram, tiku līdz skatuvei, nē, es nesēdēšu savās domās, es trakošu.
Uzstājās tā pati Bērnības Milicija. Vispār viņu mūzika ir tāda drīzāk paredzēta statiski transainai stāvēšanai vai tiešām baudīšanai sēdus uz grīdas, bet es lēcu. Un, ko domā, uzradās vēl viens tāds pats, pat vēl viens. Norāvu kreklu un viņi man sekoja, šķiet, visi, par to kaunēdamies.
Nezinu kā tas iespējams, bet es nepārtraukti tukšoju alus glāzes, un man rokā visu laiku bija kāda pilna. Kaut skatuves priekšu es neatstāju.
Tad nāca Hospitāļu Ielas. Vai Gaujarts. Vai Hospitāļu Iela. Un es teicu, lūk, nē, nē, šo man neviens neatņems. Pie „Laukā“, toreiz vēl pavisam jaunas dziesmas es kliedzu tā, it kā tieši es būtu tas vētras sējas glābjamais apspiestais:
− Laukā! Laukā!
Es nezinu, vai palīdzēja. Tieši tobrīd, varbūt. Vismaz man bija tā priviliģētā sajūta, ka es esmu tas nelaimīgākais šai zālē un man ir vairāk tiesību nekā citiem kliegt:
− Laukā! Laukā!
Un vispār, man viss vienalga, es vienkārši kliegšu -
Koncerts beidzās.
Tagad gan nāca Gaujarts. Šķiet, viņi spēlēja tādā izteikti savā rāmi akustiskajā manierē. Man vienalga, es lēcu kā savulaik pie Sky Forger. Neatceros repertuāru. Kaut gan, es taču visu viņu repertuāru tāpat zinu. Noteikti, pavisam noteikti, ka tad, kad spēlēja „Zvezda“, es sajuku pavisam. Kad viņi spēleja „Prosnulsa ja“, es aizmigu.
Uz lielās basa skandas gulēju kā Dieva ausī un sapņoju. To visu es vairs neatceros, man stāstīja.
Es atceros, ka biju atkal pamodies un sarunājos ar kādu nezināmu džeku. Stāstīju visas savas bēdas, un viņš mani mierināja. Vienā brīdī saruna nonāca tik tālu, ka viņš izņēma no kabatas atslēgu saišķi, vienu vienību noņēma un iedeva man. Kāpēc viņš tā darīja? Līdz kam bija nonākusi mūsu saruna? To es vairs nezinu.
Otro reizi es pamodos krēslā. Bija jau diena. Draugi bija aizbraukuši. Ne jau pametuši, es pats viņiem naktī teicu, brauciet, brauciet, viss ir kārtībā.
Atsveicinājos no rīkotājām un, kurcenē ietinies, gāju uz autobusu.
Autobusā grozīju pirkstos nezināmā džeka doto atslēgu un domāju:
- Kādas durvis tā atslēdz? Kas ar mani notiks?
Pē divām dienām bija Hospitāļu Ielas koncerts Rīgā, Depo. Jaunais bundzinieks Rihards mani ieraudzīja un sacīja:
− O! Šo džeku es atceros. Labi atpūtās!
Vispār festivāls bija labs. Es nebiju labs.
Jānis Joņevs
