8. daļa. HI. Ielas festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" astotā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit.)

Reiz kāda jaunā sieviete skatījās uz Edgara Šubrovska meitu un teica:

− Viņa arī kādreiz būs baigā siržu lauzēja.

Jaunā sieviete to 'arī' attiecināja uz sevi.

Es domāju, ka Daira būs skaistāka par to sievieti. Tieši tāpēc es mainīju vienu no savas dzīves lielajiem plāniem. Proti, tas bija plāns apprecēt Kurta Kobeina meitu. Tā būtu labākais veids pietuvoties savai elku grupai. Fransisa Bīna Kobeina šobrīd ir 17 gadus veca, tā kā man būtu pats laiks kaut kādā veidā ķerties pie plāna īstenošanas. Bet tagad es pēkšņi atmetu šo nodomu. Daudz labāk es precētu Edgara Šubrovska meitu.

Tam gan ir divi šķēršļi. Daira no precību vecuma ir daudz tālāk nekā Francisa. Un vēl – Edgars mani pazīst, un diez vai priecātos par mani kā znotu. Vispār es varēu dabūt ar koku pa muguru un nekad vairs netikt nevienā koncertā.

Tāpēc es atliku plānus un tikai klusi sēdēju viņai blakus, un skatījos ārā pa logu. Es biju ticis Hospitāļu Ielas minitūrē pa Latviju. Tā bija īsta tūre, kā seno beduīnu karagājiens – ar ģimenēm, bērniem, nepiederošām personām (manā personā). Automašīnu kortežs slīdēja ceļā uz Kuldīgu.

Kuldīga ir skaista pilsēta, kas saglabājusi brīnišķīgu seno apbūvi. Kuldīgas tilts parādās kāzu bildēs un fotogrāfijās. Kuldīgā ir divi ūdenskritumi – augstākais un platākais.

Bet uz Kuldīgu neviens netaisījās braukt. Pirms pilsētas jāiegriež pa kreisi, tur ir noslēpumains namiņš, kuru visi zina. Tas ir klubs “Zabadaks”. Vai varbūt tas nav klubs, bet gan alternatīvās kultūras centrs. Tas ir tik alternatīvs, ka tur pat alkoholu netirgo. Tāpēc “Zabadakā” neviens nedzer.

Tur notikuši daudzi slaveni Hospitāļu Ielas koncerti. Piemēram, viens 20... hm... 07.gadā, neilgi pēc trešā albuma iznākšanas. Prātā palikušas “Dziesma par cilvēkmīlestību” un “Naturāls”, kam Mārtiņš pareģoja hita nākotni (piepildījās, bet vēlāk un citur). “Zabadakā” notika arī Hosielas pēdējais koncerts, kas pēc tam izrādījās neesam pēdējais, bet toreiz škita gan pēdējais. Mēs uz to steidzāmies kā jukuši, ceļš bija miglā un auto ik pa brīdim meklēja sadalošo joslu ceļa vidū. Nez kā mašīnā bija tikusi kaut kāda vāciete, kura atkārtoti lūdza:

− Vai nevarētu braukt lēnāk?

Nevarēja. Koncerts bija skumjš. Pie tam, bija pienācis pilns ar skolasbērniem, kuri pie skatuves strīdējas, ka nevajagot lasīt Raini. Viņi nezināja, ka tieši pa Hospitāļu Ielu Rainis nonāks pie slavas.

Toreiz mēs daudz nezinājām. Bet tagad vienkārši bija vēl viens koncerts grupai tik draudzīgajā namiņā. Tūliņ tika ierādīta labākā istaba (es arī ielavījos), kur uzreiz sasēdāmies ar galdu un, lūk, kamēr Nele, Rūdis un Daira (bērnu sastāvs) ārdījās pa gultu otrajiem stāviem, dažās glāzēs jau tā vien čurkstēja šampanietis, bet citās izteiksmīgi klusēja viskijs.

Tam pa visu vēl notika pārģērbšanās, jo pasākums bija veltīts sportam. Visiem bija jābūt sportiskā ietērpā. Es, kā jau parasti, visur ierodos kā uz baznīcu. Man nebija nekā sportiska. Nekas, vienā rāvienā es biju saposts sportiskāks kā jebkad kopš vidusskolas lielās fizkultūras ieskaites laikiem.

Toreiz bija smieklīgs atgadījums ar granātas mešanu. Kādam vidusskolniekam tas metiens bija gana tāls, bet visu laiku novirzījās uz kreiso pusi. Vienreiz, otrreiz. Uz izšķiroši metienu skolotājs izdomāja kā puisim palīdzēt. Nostājās pa labi no mērķa, un teica:

− Met tieši pa mani!

Šoreiz vidusskolnieka roka bija precīza, nekādas novirzes nebija. Granāta trāpīja skolotājam tieši pa...

Tam nav nekāda sakara ar Hosielas koncertu. Viņi jau rāpās uz skatuves. Glāzēs vairs nenīka ne viskijs, ne šampanietis, tas lēca kopā ar mums. Es nez kā biju iedalīts bērnu kopā, lēcu kopā ar Dairu un Rūdi. Es varu liecināt, ka bērni ir izturīgāki.

Koncertā lieliski skanēja jau tautā iemīļotā dziesma “Laukā”, kā arī tikpat svaigās “Mana minūte” un “Katra meitene”.

− Tagad stāvi pie spoguļa vientuļais nabaga nabadziņ,

− Viņa aizgāja un tev viņu mūžam vairs nepanākt.

− Pats ar sevi pie spoguļa dejosi tūdaliņ-tāgadiņ.

Es brīnījos, nu kā var dziedāt tik banālus vārdus. Vēl trakāk, kā šīs banālās lietas var notikt ar cilvēkiem. Un kāpēc notika tieši ar mani. Tie, viņi, tur, uz skatuves, no kurienes nāk šī dziesma, ne jau ar viņiem nupat notikušas šīs banālās lietas, bet tieši ar mani, kurš te lejāk lēkā ar duraka smaidu sejā.

Vispār, tas man šķita diezgan amizanti un intersanti. Kā teica Gēte: “..māksla nav dzīve.” Tad kas tā man par dzīvi? Tas ir pārdomu vērts.

Koncerts beidzās, bērni aizgāja gulēt, un mēs dziedājām tikai veco Šveika dziesmu:

− Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā,

− Kā mājvieta šonakt mums Jaromeršā.

Bet tad jau pēksņi rīts. Zabadaka virtuvē kafija, maizītes. Televizorā iet Balderis TV – Latvijas labāko spēļu izlase. Ja pašam gribas izkustēties, lūdzu, ir galda teniss, ārā ir divdesmit viens.

Tādai dzīvei nav nekādas vainas.

Bet rokenrols neļauj cilvēkiem nosēdēt mierā un dzen viņus uz Ventspili.

Pa ceļam mums ar Aiju raisījās saruna par visu šo grūpiju lietu. Jo jāatzīst taču, ka es esmu Hospitāļu Ielas grūpija. Aija stāstīja, ka viņa savulaik ļoti fanojusi par Skumju Akmeņiem. Hā, es jau arī fanoju, man pat viņu dēļ sanāca ciest, jo metāla aprindās ko tik maigu nelabprāt pieņēma. Atradām atmiņās arī vienu kopīgu koncertu, kurā, viens otru nepazīdami, esam bijuši. Tas notika, protams, Jelgavā. Mēs ar Diržinu sēdējām vēsās pozās ar vēsiem aliņiem. Akmeņi spēlēja un es jutos aizkustināts. Man pat šķita, ka aizkustināts ir arī Diržins, mans vienmēr skarbais draugs. Es teicu viņam:

− Forši skan, vai ne?

Viņš piekrītoši atbildēja:

− Jā, cūka arī normāli kauc.

'Cūka' tālaika slengā nozīmēja vienkārši 'meitene', bet 'kaukt' – 'dziedāt'. Un, lūk, kamēr mēs tur vēsi spriedām uz sola, Aija esot ārdījusies pirmajās rindās. Vai vienīgajā rindā, neatceros. Bet uz pēdējiem koncertiem jau devusies, ērti sēdot grupas busiņā.

Šajā sakarā mums radās pārdomas un pārspriedumi. Ar mūsu fanošanas spējām, vai nebija prātīgāk izvēlēties Maiklu Džeksonu vai Josifu Kobzonu? Tagad mantotu žirafi vai ēstu arbūzu. Bet ko nu vairs.

Ventspils uzstāšanās bija paredzēta smalka, pilsētas svētku ietvaros. No pašas pilsētas mēs redzējām tikai telšu pilsētu, kur sava vieta bija paredzēta arī Hospitāļu Ielas. Kad ieradāmies, uzstājās Voiceks Voiska. Mēs likāmies iekšā improvizētajās aizkulisēs, kur bija mīļi klāts galds: pīrādziņi, minerālīts, alus, šņabis, bonaparts, sulas un kola. Kā saka, galds bija servēts godam un prasmīgi. Tas ir svarīgi, jo no kā tad fans pārtiek? No tā, ko noēd saviem elkiem. Tā es tur gremoju pīrāgus, kad Edgars man piedāvāja kļūt par grupas līderi.

Tas ir, ne jau gluži uzreiz par līderi, bet spēlēt grupā. Piepildīt nepiepildītos sapņus.

Īsti jau spēlēt viņš man nepiedāvāja. Es neko nemāku. Viņš vienkārši teica, ka es te klīstot apkārt kā tāda kaudze, lai tad sēžot uz skatuves.

− Iedosim tev kādu perkusiju... Mikrofonu nepieslēgsim...

Tā man radās iespēja kļūt par Hospitāļu Ielas dalībnieku. Vai pasaulē ir kas lieliskāks? Nē, pasaulē nav nekā lieliskāka.

Taču es muļķīgi pasmējos un aizskrēju publikā.

Nez kāpēc biju nobažījies par cilvēkiem, bet viss bija gluži labi. Daudzi dziedāja līdzi un vispār labi uzvedās. Protams, viņi nevarēja dziedāt līdz jaunajām dziesmām:

− Pažēlo sevi, mazais nabaga nabadziņ,

− Viņa aizgāja un tev viņu mūžam vairs nepanākt,

− Pats ar sevi pie spoguļa dejosi tūdaliņ, tāgadiņ -

Es brīnījos, nu kā var dziedāt tik banālus vārdus. Vēl trakāk, kā šīs banālās lietas var notikt ar cilvēkiem. Un kāpēc notika tieši ar mani. Tie, viņi, tur, uz skatuves, no kurienes nāk šī dziesma, ne jau ar viņiem nupat notikušas šīs banālās lietas, bet tieši ar mani, kurš te lejāk lēkā ar duraka smaidu sejā.

Pēkšņi attapos, ka es taču to pašu brīnījos jau vakar. Nu, jā, mūzika jau ir atkārtojumu māksla. Bet kāpēc es visu laiku savā galvā to notikumu atkārtoju? Kas tas vispār par notikumu, vai tad par to vērts domāt? Tā taču ir tikai dziesma!!

− Jūs sīkās zīlītes, jūs kuslās lapiņas, laukā, laukā!

Tā arī es varu tikt laukā, un Rainis var un visi, es iztaisnoju saliekto muguru un pacēlu roku nacistu sveicienā. “Laukā” man šķiet tik pacilājoša, ka man vienmēr gribas to militāri sveicināt. Un es to darīju.

Tā Hospitāļu Iela mani izdziedināja.

Nezinu, varbūt palīdzēja arī alkohols. Un ceļš un nakts, un putni, kuriem festivāls neļāva gulēt.

Nākošajā dienā mēs visi vārtījāmies pie jūras. Laikam bija ļoti karsti. Visi pa laikam gāja peldēties, izņemot mani un Rihardu. Mēs dzērām siltu šņabi pašā saulītē un spēlējāmies smiltīs. Rihards taisīja smilgu vāzes, es pašportretus. Visiem bija labi.

Runājām mēs, protams, par purva vaivariņiem un Argentīnas skudrām. Es domāju, ja no jūras iznāktu briesmonis un uzbruktu Dinai, es viņu labprāt aizstāvētu. Vēl es domāju par Hospitāļu Ielu, kas tagad sniedzas ne tikai, kā vecās kartēs, līdz Upes Ielai, bet jau līdz jūras malai. Kas zina, aizstiepsies līdz Argentīnas skudrām.

Bet Argentīna ir pārāk tālu. Pietiktu kaut līdz Brazīlijai.

(turpinājums sekos, šādas lietas nedrīkst tik ātri beigties!)