(Šī ir "Festivālu anabāzes" septītā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit.)
Tā, lūk, ir jāsaucas festivālam. Definīcija, solījums, raksturs! Protams, atceroties visu jau ilgi pēc notikumiem, arī Mīlas Vasara šķiet mazliet par banālu, mazliet par tiešu, bet tad, toreiz, šķita, ka ilgoties ir normāli un vispār priekšā vairs tikai labais.
Mīlas solījumi taču ielikti jau festivālu pamatos. Reiz festivālā Bauzlande es nogrābu tādu skuķi (vai otrādi), ka trīs gadus dabūjām kopā nodzīvot. Reiz Tabūnā tajā īsajā rīta stundā, kad visi jau guļ un neviens vēl neceļas es, pazudis, viens, bez pajumtes, satiku meiteni brīnišķi pelēkām acīm, kas teica man :
- Ejam!
Es uzreiz gāju līdzi, domāju, kāda Kuldīgas barona meita, guldīs mani pie kamīna uz lāčādas. Un tik skaistas, pelēkas acis. Mēs gājām pa lauku ceļu pa kāpumiem, pa līkumiem, un nekāda muiža nerādījās, bet es gāju viņai līdzi bez liekiem jautājumiem. Pie kādas pļavas, kas nezinātājam ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām, viņa teica:
- Šeit pat būs labi.
Tur arī nakšņojām, mēs divi vien un šķīstības sajūta.
Bet vēl ir bijuši daudzi festivāli, kuros nenotiek nekas tāds. Romantisks. Klaidonim vispār kas tāds parasti atgadās ja uz to negaida. Tāpēc es no Mīlas Vasaras neko negaidīju. Uz festivāliem taču brauc pēc mūzikas un pļavas puķēm, un kedu dubļiem.
Tieši to solīja Mīlas Vasara. Vieta nomaļa, bet ne pārāk – kaut kur pie Valmieras. Grupu liste īsa, bet saturīga, ar zvaigznītēm un pārsteigumiem. It kā vienas dienas festivāls, bet ar nakšņošanu, protams, uz vietas, otru dienu atstājot apziņas atgūšanai.
Un tomēr, tomēr, Mīlas Vasara solīja arī mīlu, hipiju utopiju, pēc kuras nebeidzam ilgoties, pārceļot nejusto pagātni nesasniedzamajā nākotnē.
Uz festivālu taisījāmies laicīgi. Jau divas dienas vadījām laukos pie Edgara ģēniju dīkdienībā. Nē, laikam strādājām arī. Meitenes taisīja ēst, mēs rakām tranšeju un peldējāmies. Filmas, vīns, vieglās narkotikas. Sarunas. Tā, it kā šādi varētu dzīvot vienmēr. Tomēr pamazām jau sākām taisīties uz Mīlas Vasaru. Savārījām kaņepju pienu, no kā meitenes sacepa miltu pankūkas, ko ietina lakatiņā līdzņemšanai.
Viss, lecam pa mašīnām, atvadies no mierīgās dzīves. Mm, festivāla ceļš! Noteikumi prasa piestāt piešosejas miesta vienīgajā veikalā pēc salčāga un aliņiem. Ciema iedzīvotāji kūko pie veikala, aptur savas sarunas un pokera acīm pavada svešiniekus, ātri zaudē interesi un turpina savu sarunu:
- Juri vairs nevar satikt! Vai nu dzer vai darbā!
Festivāla ceļš jau tāpat ir labs, bet ja vēl vienā rokā salčāgs un otrā aliņš?! Uz priekšu!
Mēs tikai īsti nezinājām to ceļu. It kā jā nogriežas laikam šeit, nu, brauksim, gan jau dzirdēsim mūziku. Nekā. Nedzirdējām. Griezāmies apkārt. Jā, nākošais pagrieziens, pie staba aicinoši plīvoja lenta. Drīz jau dzirdēja arī mūziku. Vēl īss strīds ar iekšā laidējām meitenēm, lai taču ir cilvēki un neplēš mums maksu, uzvara, un jau sējām ap roku diedziņus, kuros iekārta liela, apgleznota koka poga. Daži teica, ka šī nudien esot skaistākā festivāla aproce šovasar. Man šķita mazliet gejiska, bet nu skaista jau gan.
Iekšā tikuši redzējām plašu laukumu, kura vienā malā bija skatuve, otrā volejbola laukums, trešā mežs, ceturtā autostāvvieta, bet pa vidu mētājās ļaudis. Novietojām automobiļus un uzēdām pankūkas, tāpat, bez zaptes. Pirmo reizi tādas ēdu. Kamēr košļā, bļīna kā bļīna, tikai uz norīšanu mutes dobumā uzplaukst kaņepes diskrētais svaigums. Edgars teica, ka efektam vajagot būt nopietnam, tikai visbiežāk jau cilvēki to nesagaidot. Jāgaidot, lūk, minūtes četrdesmit, tai laikā cilvēks nenociešas, uzpīpē, un pēc tam nesaprot, kas tad no kā iegūts. Tā notika arī šoreiz. Nepagāja ne divdesmit minūtes, kad visi jau sapīpējās zaļi.
Nezinu kā, bet tad visi pazaudējās. Es soļoju pār centrālo pļavu, rokā man bija lakatiņš ar tajā ievīstītām pankūkām, tās man bija jānodod Edgaram, bet es gāju meklēt alu. To es atradu pa kreisi no skatuves, sīkā ķieģeļu ēciņā. Lieliska ala, ēnaina, ērta. Vai es tajā varētu dzīvot?
Nē taču, sakoncentrējies sapratu, ne jau tādu alu man vajadzēja. Tepat bija arī tas īstais alus.
Padzēries, tātad, alu, sāku rūpīgāk analizēt notiekošo. Atklāju, ka festivāla norises vieta ir vienkāršs sporta laukums, kas noslēpumaini novietots meža vidū. Apmeklētāji tiešām sportoja – futbols uz vieniem vārtiem, volejbols, frisbijs. Kaut kas liek šiem hedonismu meklējošajiem ļaudīm sportot, tā bija Tabūnā, tā bija Trinstokā. Šoreiz tie pat nebija Zvēra dzērāju mači. Cilvēki šķita pozitīvi un harmoniski, neviens negāzās zemē. Bija gan vēl agrs.
Tieši spēlēja pirmā grupa – Soundarcade. Vispār jau tieši kā beidza spēlēt. Salīdzinot ar Čipsi un Dullo un Pieaugušiem Vīriešiem, šis Ābola taču it kā visnopietnākais, centrālais projekts ir traki maz dzīvajā redzēts. Un arī šoreiz, tikko nostājos vērtējošā pozā, ar alu vienā un ar pankūku lakatu otrā rokā, viss. Vāc jau nost štrumentus. Pametu acis apkārt, meklēdams līdzcilvēku līdzjūtību un ieraudzīju Ķirbi, Anetes suni. Turpat viņam blakus bija arī Anetes kājas un tālāk jau pati Anete, smaidoša ne tikai kā dzirdējusi visu koncertu, bet tā, it kā tas būtu bijis veltīts tieši viņai. Tik klusi un rāmi. Anete prot smaidīt.
Bet cik var skatīties ne man veltītā smaidā. Pagriezos pret sportotājiem. Meitenes svaidīja frisbiju. Gaidīju, kad disks nejauši atlaidīsies pie manis, lai nodemonstrētu no draugiem apgūto pareizo sviešanas tehniku. Disks atlaidās un es to aizmetu šķībi. Bet nekas, atradās visi savējie, uzkodām pankūkas un pagriezāmies atkal pret skatuvi.
Nāca „Dueta Кю”. Kaut kur intertūbos šis nosaukums bija manīts. Kādā sakarā? Vai ne kārtējā kulta grupa piecu draugu lokā? Vai vienkārši stulbs nosaukums? Kaut gan, interesants tāds galējs feminisms mūsu globālās sievišķības un pederastizācijas laikā. Lai nu kā, tur viņas bija. Divas nesmukas meitenes. Tas ir, ne jau nu nesmukas, tā es negribēju teikt, bet ne tādas, kas parasti raušas uz Latvijas skatuvēm, pat visdumpīgāko noskaņu ietērpjot tā, lai labi izceļas kājas un jebkuru momentfoto varētu ielikt kā profila biužuku draugos. Duetas meitenēm bija tiešām skatuviskas, nevis stilīgas frizūras un tērpi.
Tā kā uz astoņdesmitajiem, tā kā nē. Man drusku nepatika, ka duetā ir arī trešais, pie tam, džeks. Bet vispār tobrīd tas mani pārāk neuztrauca, tāpat kā meiteņu frizūras. Tāpat vien, laiski un skeptiski blenzu, jo reti jau gadās dzirdēt ko labu, un, tā kā patīkami pārsteigumi ir labāki par nepatīkamiem, tad labāk ieņemt rūguļa pozīciju. Un šoreiz, kaut arī es, gaisā sīcošās mīlas dēļ, nebiju līdz galam rūguļs, labais pārsteigums nāca gan. Arī mūzikā viņas necentās patikt, netricināja balsis, neplātījās ar neesošo tehniku, bet taisīja kaut ko ļoti vienkāršu un interesantu. Kā visām ar visām tiešām labajām lietām, nevar saprast, vai tas ir šedevrs vai joks (Melnais Kvadrāts! Karalis Ibī! ).
− Septiņi, septiņi,
− viss ir septiņi,
− tu esi septiņi,
− es esmu septiņi.
Man tas šķita par romantiski. Es un tu, un septiņi. Tālāk gāja Josona n'Dūra gājiens:
− Septiņ' sekund, septiņ' sekund' es gaidu...
Pat šis nolādētais latviešu gājiens pārdziedāt popa hītus jocīgā manierē šoreiz man patika. Tad vēl tik skaistā dziesma par skābo lietu. Vispār, viņas mani paņēma. Pagalam.
Bet meitenes aizgāja un vietā nāca Zaķis. Biju redzējis viņa gana veiksmīgo logo uz tualetes sienas “Ļeņingradā”. Tas vispār ir bīstami, visa tā informācija uz tualetes sienām. Ja nu es tur gūstu intensīvi patīkamas sajūtas, un, lūk, manā zemapziņā iespiežas Zaķis vai Lielā Talka? Un pēc tam bez Zaķa vai Talkas neko nevaru. Bet man paveicās, šis nebija tāds gadījums. Zaķa kults mani neievilka. Varbūt sirdī pēc Duetas bija palicis maz vietas. Bet es neko nesaku, nē, ir vajadzīgs šis vientuļais panks, kurš dzied tik vienkārši, ka neviens cits to nespētu. Atceros, kā 2004.gada Tabūna otrās vai trešās dienas rītā, kad viss vēl kluss un seja mitrajā zālē, dzirdēju Pekša dziedājumu:
- Dža dod saulīti!
Lūk, aprakstot Zaķi, varētu teikt, ka viņš nepavisam nebija tāds. Bet neapšaubāmi, dziedošs panks.
Piepeši skatos, tur, nostāk zālītē sēž bariņš bijušo kolēģu un viņiem vidū pudele. Piegāju apsveicināties, un viņi visi tik priecīgi mani redzot, tikai Ingrīda saka:
- Bija vērts atbraukt no Igaunijas, lai redzētu Zaķi.
Iedzērām no viņu pudeles, izrādījās, viņiem bija divas. Lai nepaliktu parādā, uzcienāju šos ar pankūkām. Ingrīda slavēja, uzteica paliekošo pēcgaršu. Tad viņi aicināja mani uz mežu, es nodomāju, kas vēl, man jau nu patiešām pietiek.
Protams, mežā Maijas vīrs izvilka vai veselu sauju zaļuma, bet Mareks ņēmās pielāgot pīpēšanai plastmasas pudeli. Piesēdām uz kritušiem kokiem, apkārt viss skaisti, meža klusums ar attālinātu festivāla skaņu, un laidām to pīpējamo pudeli apkārt. Savādi, es it kā biju nolēmis ievilkt tikai drusku, bet sanāca tā, ka vilku pa krietnam, Maijas vīrs mani pat iedēvēja par traktoru vai varbūt par tvaikoni. Kad viss bija nopīpēts pa tīro, sākās saviesīgas sarunas. Līdz nekam īsti būtiskam gan nenonācām, jo viņi visu laiku smējās. Es gribēju viņiem aizrādīt, cik idiotiski ir tā bez iemesla smieties, bet man nāca smiekli par viņiem un es īsti nevarēju parunāt.
Tad mēs skrējām pa mežu, izvērsušies ķēdē. Šī aina gan man šķita pareiza kā liktenis. Tas iederas vasarā un festivālā, lūk, vēl tomēr jauni cilvēki skrien pa mežu nezināmu iemeslu dēļ. Narkotisks reibums, neadekvātas darbības, tas viss ietilps festivāla noteikumos. Bet nu jau aizgāja par traku. Nezinu, ko darīja meitenes, bet mēs, zēni, lauzām kokus. Tos satrūdējušos, bet vēl vertikālos, ko patika lauzt bērnībā. Tagad mēs tos šķaidījām ar ceļiem, pret pierēm, es ieskrējienā lecu virsū vienam lielākam, un iekritām abi krūmos ar joni. Es, ka man taču, atcerējos, pankūkas jāaiznes Edgaram vēl. Kājās vēlos. Tas, kājās cēlos, ir.
Sakoncentrējos. Apkārt dziedāja putni, it kā viņiem būtu festivāls. Vispār jau nāca vakars, un putni varēja arī nedziedāt. Varbūt tā arī bija. Putni nedziedāja. Lapas šalca. Vai kāda cita meža skaņa. Kaunts Grišnaks reiz teica, lai ieejam ziemā Norvēģijas mežā, tas runājot. Šis vasaras ne-Norvēģijas mežs arī kaut ko teica. Tas teica:
− Lutausi, ej atpakaļ, tev tur festivāls.
Aiztiku atpakaļ, un tur man uzreiz uzsauca kāds nepazīstamais:
− Es tevi atceros – tevi no Positivus izmeta!
Paldies, ka mani atceraties, paldies par labajām atmiņām. Šoreiz es palieku. Uz skatuves vīkšās Oranžās Brīvdienas. Esmu piedalījies to svinēšanā „Saksofonā”, Andrejsalā, TB, Speisdogā, Depo un citur. Viens no viņiem reiz cienāja mani ar pieneņu vīnu.
„Pieneņu vīns” ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām. Neesmu to nekad lasījis. Bredberijs agrajā jaunībā bija man pārmēru mīļš, bet šo grāmatu nez kāpēc tā arī nesanāca izlasīt, kaut ilgojos. Un tad, reiz, pasen tāpat, redzēju, “Orange Bar”, viena no smukajām bārmenēm (labi, citu tur nav), lasīja grāmatu. Es vienmēr tādās reizēs pielavos klāt un cenšos ieraudzīt ko cilvēks lasa. Tas bija “Pieneņu vīns”.
Un tātad, tagad uzstājās mani reiz ar pieneņu vīnu cienājušās Oranžās brīvdienas. Es neesmu nekāds lielais fans, bet dažreiz viņiem izdodas iesist pa pudeli. Un ir tie daži hiti, kā tur “Veltījums kūlas dedzinātājiem” vai “Kā man neiet”, kur var veiksmīgi identificēties ar galveno varoni. It kā jau viņiem rodas arī jaunas dziesmas, bet mani kaut kā saista tikai šie pāris hiti. Laikam mana vaina. Te nav Kuchenbeat gadījums, kad jaunu dziesmu vispār nav. Vismaz man tā šķiet. Vienmēr vecā, mīļā programma. It kā īstākais vasaras muzons taču. Kad dzirdēju pirmo reizi, tai pašā Saksofonā, tad domāju, o, beidzot, cik kulturāli! cik vitāli! kā derētu to dabūt uz krietnu vasaras festivālu, kad tikko esi izlīdis no krūmiem un gribi ko atsvaidzinošu. Un tagad beidzot es izlienu no festivāla krūmiem, un, lūk, ir piepildīts, uz skatuves kāpj Kuchenbeat, Saņoks ir lunkans kā vienmēr un meitene mirdzina trombonu, bet mīļās dziesmas ir piegriezušās kā rūgta nāve (nu, tā nāve, kura bieži nāk). Es pat aizgāju bezsakarā prom. Atradu kompāniju. Puiši bija sastrīdējušies ar meitenēm, sēdēja norobežojušies atsevišķos auto. Es kā bezdzimuma būtne paciemojos pie abiem, vilku ārā pankūku saini, vairs tikai sainīti, un tiku arī pats pacienāts. Mani jau vilka uz runāšanu par būtību un veidiem, bet par laimi un skatuvi jau taisījās Hospitāļu Iela.
Iedzinos pirmajās rindās, bet jutu jau, ka nekāds lielais lēcējs nebūšu. Mana apziņa bija pārāk paplašinājusies, saplīsusi, un tagad es visu redzēju gurdi, bet skaidri. Jau no pirmajiem rībieniem sapratu, ka šis būs klasisks atmiņā liekamais koncerts. Vēl vairāk, to varētu pat DVD ierakstīt un sūtīt ārpuszemes civilizācijām par liecību, ka mēs te arī dažeiz dzīvojam zaļi. Kaut kā tās festivāla gaismas un mūziķu nopietnās sejas atrada īsto rakursu. Visi izspēlēja savu lomu. Maija noslēpumaina, Dina dievišķa, Edgars kā jau Edgars un arī Rihards labi klapēja. Man tiešām bija drusku žēl, ka es nevaru palēkties vai vismaz pacelt rokas. Es varēju tikai stāvēt un skatīties, bet manā galvā, ticiet man, mutuļoja okeāns, nē, okeāns mutuļoja starp manu galvu un skatuvi, varbūt es uztvēru ielu intensīvāk nekā viņi to radīja. Tomēr tiešām objektīvi varu teikt, ka šis bija tiešām labs koncerts. Es diemžēl neatceros, kādas dziesmas viņi spēlēja. Toreiz zināju tik skaidri, bet tagad neatceros. Nu, “Laukā” noteikti spēlēja. “Laukā” noteikti skanēja vareni.
Pēc koncerta man savajadzējās uz tualeti. Es labi zināju, kur tā ir, vairākkārt jau tur pabūts. Tepat aiz kokiem. Es jau gāju gar kokiem, jau aiz kokiem, bet nekādi nevarēju nonākt pie tualetes. Tiku līdz kaut kādai tumšai gravai, kas neapšaubāmi atradās tālu aiz tualetes. Nācu atpakaļ, uz izgāju atkal pie skatuves. Mēģināju nonākt tualetē vēl reizi, viltīgi sekodams cilvēkiem, kuri, manuprāt, devās uz to pašu vietu. Bet atkal neveiksme, es neizbēgami apmaldījos priedēs vai kas nu tās bija. Mans prāts bija skaidrs, un es sapratu, ka tualete, visticamāk, nav izgaisusi, likvidēta, apēsta, tā ir kaut kur tepat blakus, un ir muļķīgi gānīties pie koka, kad tepat blakus ir labiekārtota tualete, iekārtota tieši tāpēc, lai ļaudis negānītos pie koka. Bet es nevarēju to vietu atrast. Pēc vēl dažiem mēģinājumiem mans skaidrais saprāts man skaidri pateica, ka tas neizdosies. Tā nu es sarkdams atslējos turpat pie koka. Man šķita, ka ir jāiet mājās. Viss ir skaisti, bet nupat jau jāiet mājās. Vēl spēlēja kaut kāda grupa, es vairs necentos saprast, kāda. Tiku līdz mašīnai, tur sēdēja Edgars un Baiba vai tamlīdzīgi. Es sēdos pie viņiem un mēs klausījāmies mūziku, un skatījāmies tumsā, un neko nerunājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru