11. daļa. Epilogs

(Šī ir "Festivālu anabāzes" vienpadsmitā - noslēdzošā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit. Astotā - šeit. Devītā - še pat vien būs. Desmitā - šeitan.)

Epilogs

Tu neesi vairs jauns. Labi, vismaz bērns tu tiešām vairs neesi. Izvēlies, kurā pusē tu būsi. Jau kā bērnu tevi šī izvēle tirdīja, nu ir taču laiks. Kurā pusē tu būsi? To pušu ir daudz. Kur būsi – vai pie tiem, kuri paliks mājās un kļūs par cilvēkiem, vai pie tiem, kuri, ignorējot realitāti, dosies atkal uz nākamo festivālu, kur ar jaunajiem draugiem sarunās nākamo? Pieņemsim, tu esi šeit. Kurā skatuves pusē tu būsi? Redzu, tu esi šeit lejā, dažreiz tu lēkā pa skatuvi, dažreiz tur guli, tātad vispār, jūties kā mājās. Bet Rudaks teica, ka rokenrola cilvēki vajadzīgi abās skatuves pusēs, tā nu pildi savu pienākumu. Vēl viena izvēle, saistīta ar visām iepriekšējām, varbūt pati galvenā – vai tu dziedāsi dziesmu, kaut vai līdzi dūksi, vienalga; vai arī tu būsi iekšā tai dziesmā? Tas bezvārda nelaimīgais, par kura nelaimēm dzied? Zini kā ir, dziesma iepatīkas, vai varbūt vienkārši trāpa, jo tu esi eksistenciāli emocionālā situācijā un saproti, šī dziesma ir par tevi. Vai visas varbūt. Bet klausies vēl, un apjēdz, ka kļūdījies, nē, dziesma nav par tevi. Tu esi par dziesmu. Tu dzīvo, la tai būtu par ko dziedāt. Alors, kura puse?

Jānis Joņevs.

(Gaujarts dziļi pateicas autoram par iespēju publicēt šo materiālu).

10. daļa. Raža. Slepenais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" desmitā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit. Astotā - šeit. Devītā - še pat vien būs.)

Tā arī vasara aizgāja. Viss. Gals. Pat “visskaistākais mēnesis augusts.” Un pēdējais izsludinātais festivāls “Zaļumballe” pavisam beidzies. Jā, tāpat kā vasara. Mānīga tā vēl klejoja degunā, it kā nebūtu beigusies, it kā visi to nesaprastu. Es nesapratu. Vienmēr taču paliek iespēja parādīties kādam aizmirstam, nezināmam festivāliņam, bet zināms jau, ka tie neparādīsies, kad tos gaidīsi, bet tikai tad, kad vairs negaidīsi.

Lasīt tālāk.

9. daļa. Zaļumballe. Pēdējais festivāls.

/ Kaut kā pa burzmu bija aizmirsies šis pasākums, tapēc lūdzu atvainojiet par kavēšanos, lūk, 9. daļa, kas patiesībā nav pēdējā, un nav pat priekšpēdējā. /

(Šī ir "Festivālu anabāzes" devītā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit. Astotā - šeit.)

Vasaras pēdējais festivāls. Kā gan drīkst šādi teikt! Bet tas iedarbojas. Noteikti jābrauc. Jau braucot jāsajūt, jā, pēdējais. Bet vēl taču viņš nav ne sācies. Kad ir jau sācies, jādomā – vēl jau tikai pirmā diena. Tad vēl jau tikai otrā diena. Vēl jau tikai otrās dienas vakars. Jau nakts. Un tad viss, viss. Brauc mājās un pat nevar izmisīgi uzkliegt jaunajiem draugiem:

− Līdz nākošajai nedēļai!

Lasīt tālāk.

8. daļa. HI. Ielas festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" astotā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit.)

Reiz kāda jaunā sieviete skatījās uz Edgara Šubrovska meitu un teica:

− Viņa arī kādreiz būs baigā siržu lauzēja.

Jaunā sieviete to 'arī' attiecināja uz sevi.

Es domāju, ka Daira būs skaistāka par to sievieti. Tieši tāpēc es mainīju vienu no savas dzīves lielajiem plāniem. Proti, tas bija plāns apprecēt Kurta Kobeina meitu. Tā būtu labākais veids pietuvoties savai elku grupai. Fransisa Bīna Kobeina šobrīd ir 17 gadus veca, tā kā man būtu pats laiks kaut kādā veidā ķerties pie plāna īstenošanas. Bet tagad es pēkšņi atmetu šo nodomu. Daudz labāk es precētu Edgara Šubrovska meitu.

Tam gan ir divi šķēršļi. Daira no precību vecuma ir daudz tālāk nekā Francisa. Un vēl – Edgars mani pazīst, un diez vai priecātos par mani kā znotu. Vispār es varēu dabūt ar koku pa muguru un nekad vairs netikt nevienā koncertā.

Lasīt tālāk.

7. daļa. Mīlas vasara. Zaļais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" septītā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit.)

Tā, lūk, ir jāsaucas festivālam. Definīcija, solījums, raksturs! Protams, atceroties visu jau ilgi pēc notikumiem, arī Mīlas Vasara šķiet mazliet par banālu, mazliet par tiešu, bet tad, toreiz, šķita, ka ilgoties ir normāli un vispār priekšā vairs tikai labais.

Mīlas solījumi taču ielikti jau festivālu pamatos. Reiz festivālā Bauzlande es nogrābu tādu skuķi (vai otrādi), ka trīs gadus dabūjām kopā nodzīvot. Reiz Tabūnā tajā īsajā rīta stundā, kad visi jau guļ un neviens vēl neceļas es, pazudis, viens, bez pajumtes, satiku meiteni brīnišķi pelēkām acīm, kas teica man :

- Ejam!

Lasīt tālāk.

6. daļa. Zvērā. Īstais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" sestā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit.)

Pēc Positivus amorālā, bezgaumīgā un policejiskā uzbrukuma Zvēram vajadzēja nākt kā taisnības nesējam. Mēs taču tur bijām gadu iepriekš, un viss bija kārtībā. Gājām ar Baibu un Mārtiņu kā mušas cilindrī, lieliskā festivālu brigāde, apskāvušies bez jebkādiem nolūkiem. Pēkšņi saulīte man uzdzina miegu un es teicu:

- Paguļam mazliet!

Lasīt tālāk.

5. daļa. Positivus. Lielais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" piektā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit.)

Es ļoti atvainojos par šo nodaļu, bet patiesīguma un laikmeta panorāmiska attēlojuma labad no tās nevar izvairīties. Jā, es, alternatīvās kultūras sludinātājs un virsmas civilizācijas ja ne nicinātājs, tad tomēr gluži skeptisks mīlētājs, arī devos uz „Positivus”.

Lasīt tālāk.

4. daļa. Leukadiona planetārijs. Klusais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" ceturtā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit.)

Mētājos pa ielām, mājās iet man negribējās jau tik ļoti, ka es pat nevarēju to izdarīt. Tam vairs nebija sakara ar rakstura gļēvumu. Ir lietas, ko cilvēks nespēj izdarīt, tāpat kā nespēj iekost dibenā. Savā. Tā es klīdu ielās, domādams, kā gan es pavadīšu šo nolādēto laiku līdz nākošajam festivālam, kas vēl tik tālu, ka viena nedēļas nogale paliek tukša.

Es negaidīju liktenīgo zvanu ar piedāvājumu no draugiem, nē, tomēr tas atskanēja. Piezvanīja Edgars un piedāvāja, lūk, šo festivālu, par kuru, protams, neko nebiju dzirdējis. Apjautājos par grupu listi. Nevienu no nosauktajām grupām es agrāk nebiju dzirdējis.

Lasīt tālāk.

3. daļa. FonoFest. Smagais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" trešā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. )

Fonofest. Šis manis vēl iepriekš neapmeklētais festivāls saistāms ar man sevišķi tuvo smago mūziku. Tomēr steigties ar lēmumu kavēja pāris apstākļi. Par Fonofest vēl vairāk nekā par citiem festivāliem runāja kā par pusaudžu svētkiem. Tas ir tik šausmīgi – stulbas sarunas un paša vecuma sajūta.

Lasīt tālāk.

Jāņa Joņeva festivālu anabāze

Ievada vietā

Reiz, kaut kur braucot, mūsu draugs Jānis Joņevs ieminējās, ka 2009. gadā ir pabijis visai daudzos Latvijas mūzikas festivālos, un par tiem ir uzrakstījis vairākus īsus stāstus. Es, protams, sajutos ieintriģēts, un prasīju, lai tak padod arī plebejiem palasīties. Nepagāja ne pusgads, kad saņēmu šos stāstus savā pastkastē. Jāatzīst, visi uz šo vakaru plānotie darbi negaidīti tika atlikti uz vēlāku laiku.

Tā kā uzskatīju, ka šādi dzīvi apliecinoši (īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet skan labi) stāsti nedrīkst vākt putekļus virtuālās atvilknēs, tiem ir jāiet pie lasītāja, tad vienojāmies ar Autoru, ka publicēsim tos Gaujarta blogā, turpinājumos (kautri jāatzīst, ka vēl viens iemesls publicēšanai, protams, ir fakts, ka vairākās vietās ir pieminēts Gaujarts).

Edgars

Pirmā daļa: Deviņas vasaras

2009. gada vasarā es veicu kultūrantroploģisku lauka pētījumu par tēmu „Rokfestivāli Latvijā: Kultūra. Kontinuitāte. Iedzeršana.“ Veikt pētījumu mudināja vairāki apstākļi.

Turpināt lasīt

Otrā daļa: Sesks un rokenrols. Pirmais festivāls.

10. daļa. Raža. Slepenais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" desmitā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit. Astotā - šeit. Devītā - še par vien būs.)

Tā arī vasara aizgāja. Viss. Gals. Pat “visskaistākais mēnesis augusts.” Un pēdējais izsludinātais festivāls “Zaļumballe” pavisam beidzies. Jā, tāpat kā vasara. Mānīga tā vēl klejoja degunā, it kā nebūtu beigusies, it kā visi to nesaprastu. Es nesapratu. Vienmēr taču paliek iespēja parādīties kādam aizmirstam, nezināmam festivāliņam, bet zināms jau, ka tie neparādīsies, kad tos gaidīsi, bet tikai tad, kad vairs negaidīsi.

Es rīkojos atbilstoši šim priekšrakstam, un, lūk. Ieskatījos draugos, cilvēki, kas kaut ko gaida, bet kuriem nekā nav, tā dara bieži. Rutinēti pārlūkoju domubiedrus, dienasgrāmatas, galerijas.

Lai svētīts festivāls “Sesks”, visa sākums. Tur es taču iepazinos ar Aigu no Bērnības Milicijas un, mājās ticis, aši uzaicināju viņu draugos. Tagad es viņas albumiņā redzēju intriģējošu afišu. Privāts festivāls “Raža”. Piedalās Tumors, Porno & Co, Bērnības Milicija un citi.

Tas izskatījās pat pārāk labi. Un tiešām, man bija labs iemesls neierasties, proti, Nakts Sēņošana iepriekšējā dienā. Es šo pasākumu nekad neizlaižu, un labi zinu, ka tā dēļ var nākamajā dienā nespēt ierasties nekur. Sēņošanā vienmēr garšīgi pabaro. Vienmēr tur atgadās kaut kas jocīgs. Šoreiz mani meža vidū aiz rokas paņēma nepazīstama meitene, aizveda dziļāk mežā un paziņoja:

− Man nepatīk sekss.

Bija vēl daudz kas interesants. Man kauns, ka es tā piedzēros.

Pēc sēņošanas devos pa taisno uz festivāla mikriņu, kas bija parastais Baldones mikriņš. Man nebija briļļu, tās pazuda kaut kur pie sēnēm. Bet nekas, es nopirku astoņus aliņus. Viens izkrita turpat pieturā un saplīsa. Otru izdzēru, jau busiņā saēdot, un nervozēju, vai nu pietiks, jo bija jau skaidrs, ka tik privātā festivālā neko netirgos. Bet, kā paveicās, tur, kur bija jāizkāpj, tieši slējās degvielas uzpildes stacija. Nopirku pāris pudelīšu un devos ceļā. Tūliņ atgriezos paņemt vēl vienu.

Atvēru alēnu, ieelpoju patīkamo rudens gaisu. Mazliet vēl smaržoja pēc vasaras gaisa.

Es īsti nezināju, kur man jāiet. Bet man bija organizatoru norādītais tālruņa numurs. Zvanīju, man atbildēja, šķiet, Pēteris no Tumora. Jā, viss pareizi, ej prom no šosejas, iegriezies otrajā ceļā pa labi un tikai uz priekšu pa zemes ceļu kādus septiņus kilometrus. Nē, diez vai tu kaut ko nostopēsi. Tur neviens nebrauc.

Interesanti, šķiet, toreiz uz Zaļumballi arī bija jāiet kādus septiņus kilometrus. Septiņi. Viss ir septiņi. Mīlas vasara.

Lauku ceļš gāja caur mežu. Soma spieda plecu, bet es naski soļoju un domāju:

− Es gan mīlu rokenrolu.

Nekādas mašīnas tiešām nemanīja. Ceļš bija nelīdzens. Sagribējās piestāt un padomāt:

− Es gan mīlu rokenrolu.

Pretī brauca mašīna. Uzsmaidīju debesīm, kas vienīgo auto uz šī ceļa sūta pretēja virzienā. Mašīna apstājās man blakus. Pie stūres sēdēja meitene, un blakus arī. Viena jautāja:

− Tu uz Ražu?

− Jā!

− Mēs aizbrauksim uz veikalu, un tūlīt brauksim atpakaļ, paņemsim tevi, labi?

− Nu, labi!

Pēc pāris metriem mašīna atkal apstājās.

− Tev nevajag neko no veikala?

Visu es nevarēju pieņemt, paliku viņas gaidīt tepat mežā. Apsēdos uz ceļa. Neko nedomāju, tāpat vien skatījos brīnišķīgākajā no pasaulēm.

Tūliņ pat arī izrāvu no somas lieliska papīra loksni un japāniskā manierē zibensātri notvēru mirkļa sajūtas trīs otrpusceļa koku portretos.

Tad vienkārši sēdēju. Domāju, cik labi tā sēdēt uz totāli tukša ceļa un droši zināt, ka tūlīt atbrauks nepazīstamas meitenes un aizvedīs mani uz pasaules noslēpumaināko festivālu. Un tur jau viņas brauca. Abas bija piemīlīgas, un mašīnā drīkstēja pīpēt, un viņas pašas uzsāka sarunu, brīnījās, kā es tā braucot, neviena šeit nezinot, bet es domāju, ka esmu mazliet guvis rokenrola pretmīlestību. Vienu meiteni sauca Ieva, otru citā vārdā.

Tā nu mēs iebraucām festivāla klajumā. Uzreiz bija samanāmi pamatelementi – skatuve, telšu pilsētiņa, autostāvvieta. Skatuve bija iekārtota uz tādas kā piekabes. Telšu pilsētiņā bija četras teltis. Autosstāvietā mēs bijām otrie vai varbūt trešie. Es teicu:

− Tas laikam nav pats lielākais festivāls pasaulē.

Un gāju tuvāk skatīties, cerēdams, ka gan jau laipnās meitenes vēl šovakar pūlī atradīšu.

Pavisam drīz sapratu, ka esmu kļūdījies festivāla izmēros. Piemēram, uz skatuves spēlēja man nezināma grupa, un skanēja labi. Ja var uzdurties nezināmais labai grupai, tātad festivāls ir liels. Publika vispār bija trīskārt plašāka nekā Positivus. Uz un ap ērtības labad pasviestajām salmu ķīpām gan gozējās tikai kādi cilvēki desmit, bet uzreiz bija saskatāmi potenciāli draugi, brīvas meitenes un vispār labi cilvēki. Es to pat bez brillēm skaidri redzēju.

Atgādinu, ka es taču tajā Nakts Sēņošanā pazaudēju brilles. Sēnes neatradu, bet pazaudēju brilles. Tagad skatījos uz pasauli tā impresionistiski.

Tātad es impresionistiski skatījos uz festivāla brīnumiem. Bija jau arī ko redzēt. Pāris metrus tālāk pat mētāja frisbiju, te tiešām bija viss, ko sirds var vēlēties. Tad pie manis pienāca Tumora Pēteris, apjautājās, kā atkļuvu, kā jūtos. Ieslīgām brīvās sarunās par mūziku, viņš atzinās, ka nemīlot BPP šķībās dziedāšanas dēļ. Reti kurā festivālā pats galvenais pienāk painteresēties par vēlīna viesa labsajūtu.

Un, kad es apsēdos uz nomaļas salmu ķīpas un atvēru alēnu, es gaidīju, ka tas pulciņš tuvāk pie skatuves mani pasauks. Viņas mani pasauca, un tūdaļ sākās sarunas. Par dzīvi un vispār. Pēc brīža es jau Ievai devu pazīstama psihonalītiķa numuru. Visi dalījās ar dzērieniem, tas ir, visi dzērieni vienkārši mētājās pie visu kājām un tika visu ņemti neskatoties un nenomokot sevi kā cariskajā režīmā. Rokfestivālu dzimšanas laiku kreisās noskaņas vismaz drusku rezultējas utopiskā komunismā. Pasaule man šķita jau tik brīnišķa, ka es jau sāku izklaidīgi taustīties gar Ievas ceļiem. Necik nebaidījos nokļūt neceļos. Es vispār ne no kā nebaidījos. Apkārt tikai labi cilvēki. Un atbrauca vēl. Nāca viena meitene un izskatījās pēc tās meitenes, tās vienīgās būtnes, no kuras es tomēr mazliet baidījos, viņa nāca un teica man:

− Čau!

Un izrādījās, ka tā nav viņa, bet – ak – vēl skaistāka, vēl jaunāka, es uzreiz gāju iepazīties un nebija, ko redzēt, kad mēs jau sarunājām pirmdien tikties uz pusdienām muslimu restorānā, nē, labāk otrdien, jo mani kā apdomīgu cilvēku māca šaubas par pirmdienu. Jo mazliet tā kā griezās galva. Tas aiz romantiskās jūsmas.

Starp citu, es šo meiteni tiešām pēc tam satiku. Tiesa gan, man tad bija brilles un galvā vairāk ikdienišķā īgnuma. Viņa izrādījās esam nevis tik ļoti jauna, bet gan vecāka par mani. Taču skaista tāpat. Es drusku iemīlējos viņas draudzenē.

Taču tas viss vēlāk, vēlāk, pēc tam, bet tovakar bija jau satumsis, un es mēģināju bučot laipno Ievu, bet viņa veikli izlocījās un smējās. Es stāstīju, kādus slavenus dzejniekus un mūziķus, un Ventu Zvaigzni es personiski pazīstu, nekas nelīdzēja. Viņa bija stiprāka par mani.

Ar nez kādu džeku mēģināju runāt par sportu, lai līdzsvaram gūtu arī kādu maskulīni fluīdu, bet puisis šķita skumjš. Kur mūzika?! Tiešām, nav mūzikas. Šis taču ir rokfestivāls!

Tad atbrauca Bērnības Milicija. Pie tam, atveda vēl alu, bundžas krita man no rokām, salasīju visas. Milicija nesteidzīgi iekārtojās uz skatuves, un visas publika, tiešām visa, kāri sapulcējas ap to. Aiga paskatījās, novērtēja fanu pūļa apjomu un teica mikrofonā:

− Nu ko jūs. Nāciet taču te, augšā.

Jo bija jau pavēss un mitrs, un tumšs, bet skatuve gaiša un mājīga. Sēdēju tieši pie Aigas kājām. Vūdstokā 1969.gadā mēģināja nojaukt barjeru starp skatuvi un publiku. Pēc četrdesmit gadiem tas bija izdarīts. Skatuve, galds, gulta, tas viss nu bija viens.

− Students, rudens.

Ru-dens, jau rudens, neizbēgams, tāpat kā mēs neizbēgami paliksim sudenti, uz mūžu studenti, lūk, kā tas notiek! Tumsa pār Baldones novada laukiem, ūdens un zāle, un zāle, un dzērieni, visi to redzēja un varēs liecināt.

− Tas prieks lai ir mans liecinieks!

Pamodos turpat uz skatuves. Bija gaišs un auksti. Par spīti tam, ka biju cieši apskāvis kādu nepazīstamu meiteni. Atslējos sēdus, viņa vēl mēģināja kaut kur ieritināties. Sasedzu viņu ar mīklainas izcelsmes drēbes gabalu. Uz skatuves gulēja vēl pāris cilvēku, taču koncerts acīmredzami bija beidzies. Kāpu lejā. Autostāvvietā vairs bija tikai viena mašīna. Telšu arī bija palicis tikpat. Bet starp tām klīda daži līdzcilvēki.

− Labrīt!

− Labrīt!

Cik slapja zāle un gaiss, un mēs paši. Pulcējāmies ap izdzisušo ugunskuru, pīpējām, rokas trīc un dūmi iestrēgst rīklē. Kaut ko derētu, vai ne? Ne jau mums noteikti vajadzēja iedzert, nē, mēs nemaz neesam tādi, bet ir tik grūti pieņemt, ka balle ir beigusies, kaut ko taču vajadzēja. Ielencām auto, kur vēl gulēja kāds pāris, ņēmāmies viņus apdziedāt, un, skat, dabūjām lielu šampanieša pudeli. Nu, lielu pudeli dzirkstošā vīna ar nosaukumu “Rīgas Šampanietis”. Gavilējot izdzērām, bet ko tālāk? Skumjais puisis, kurš negribēja runāt par sportu, apņēmīgi uzmeta plecos mugursomu un soļoja prom. Pamazām savācāmies, man tas gāja ātri – omnia meo mecum porto – un draudzīgā kolonnā devāmies prom. Es vēl pagriezos un svētīju šo pļavu. Viss.

Nekā. Ejot caur mežu nostiprinājās sajūta, ka mājas vēl kādu brīdi neredzēšu. Runājām par čūskām, par mūziku, par vasaru, par visu, pats nezinu, kā es sāku bučoties ar to citu nepazīstamo meiteni.

Kad nonācām pie ceļa, kur jāķer transports prombraukšanai, atklājām jauku bordertaunas tipa pasēdētuvi. Ar vēl vienu džeku, tādu pašu kā es, aicinājām visus jauniešus pie galda. Kā krietni namatēvi – visiem pusdienas, visiem aliņš. Un vēl aliņš, un vēl. Tik izmisīgi negribējās mājās, nu kāpēc mums nepasēdēt vēl uz vienu aliņu. Bordertaunas personāls nesteidzās ar tukšo trauku novākšanu, un mums tika lieliskais līdz malām aizkrauta galda skats. Tikai uz brīdi pazaudējām kontroli, un, ak, lūk, kā tā, jau sēdējām autobusā un tuvojāmies Rīgai. Par laimi tas vēl viens džeks visu glāba, uzlūgdams jaunos draugus pie sevis. Galā, ļoti jaukā Blaumaņa ielas dzīvoklī nonācām četri – tas džeks, pirmā jau pieminētā nepazīstamā meitene, otrā jau pieminētā nepazīstamā meitene un... bija vēl kāds... es!

Jā, piezvanīju vēl draugam, lai viņš nāk un bauda dzīves ziedus, viņš tūliņ bija klāt, nesdams pilnus maisus pudelēm. Nu tik sākās. It kā nebūtu jau sācies. Žēl, ka es nevaru izstāstīt visos sīkumos šo līksmo laiku. Vienu mirkli atceros, ar otro nepazīstamo meiteni bijām nez kādā gultā, kustības mērķtiecīgas, bet trīskāršā palēninājumā. Nama saimnieks parādījās pie gultas ar pirmo nepazīstamo meiteni, izrādījās, tā bija viņa gulta, un strikti teica:

− Labi. Jums ir divdesmit minūtes.

Ko mēs tur varējām paspēt? Meitenei nepietika laika pat apģērbties, tā viņa vēl no rīta mūsu kopīgajās brokastīs sēdēja, tīstīdamās dīvāna pārklājā, jo bija kautrīga. Vispār viņu sauca Lāsma, tā noskaidrojās. Brokastīs bija tekila. Lāsma to dzēra daudz drošāk par mani. Bet viņa jau arī bija vēl tik ļoti jauna. Tāpat kā Marika, kas vēl nesen bija pirmā nepazīstamā meitene, bet nu, tērpta saimnieka dotā austrumnieciskā burnusā, sēdēja uz palodzes, kājas izkārusi pār pirmdienas pasauli.

Mēs, vecie vīri, bijām vājāki. Vents gan vēl pēdējiem spēkiem mēģināja noskūpstīt Lāsmas kailo muguru. Visu jau dīvāna pārklājs neapsedza. Es nebiju greizsirdīgs, aizgāju uzlikt mūziku. Tikai neko nopietnu, neko smagu, neko dziļi domājošu. Pietiek latviešu pazemes. Rosini derēja kā kulaks uz acs. Un vieglas sarunas par Ibsenu, par Čehovu... Pirmdiena tālu zem Marikas kājām...

Tomēr vienā mirklī saimnieks mūs izmeta ārā. Vispār jau paldies viņam, jo šķita jau, ka tas nekad nebeigsies. It kā jau tieši to mēs gribējām... Tomēr no otras puses... Lai nu kā, saimnieks mūs izmeta ārā, un pats vēl nāca līdzi, lai pārliecinātos, vai neieritināsimies turpat uz kājslauķa.

Atvasaras noslēgumā vedām meitenes paēst. Pie krišnaītiem jeb vaišnajiem, šādās reizēs tikai pie krišnaītiem jeb vaišnajiem. Jo viņi ir tuvi festivālu kultūrai un viņu gatavotais ēdiens ir labvēlīgs šīs kultūras piesātinātam un vārdzinātam organismam. Nebeidzamu, netveramu orgasmu vārdzinātiem organismiem. Meitenes nāca līdzi tik rātnas un mīļas un ēda visu, ko mēs devām. Kas, starp citu, nebija maz.

Parkā izpīpējām vēl pa cigaretei. Iedevu Marikai sešdesmit santīmu, lai viņa tiktu uz mājām. Viņa aizgāja. Vents aizgāja. Saimnieks jau bija pazudis nez pa kuru brīdi. Es aizgāju. Lāsma palika sēžam uz soliņa, tieši un tikai viņai piederēja pašas, pašas festivālu vasaras beigas. Es gāju diktā solī un domāju, viss, vairs nekad viņu neredzēšu un tā arī vajag.

Protams, ka es viņu vēl redzēju. Visi taču mēs maļamies pa vienu katlu, pazaudētie bērni. Bet to vasaru gan es vairs nekad neesmu redzējis.

(nobeigums - nākamnedēļ).

8. daļa. HI. Ielas festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" astotā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit. Septītā - šeit.)

Reiz kāda jaunā sieviete skatījās uz Edgara Šubrovska meitu un teica:

− Viņa arī kādreiz būs baigā siržu lauzēja.

Jaunā sieviete to 'arī' attiecināja uz sevi.

Es domāju, ka Daira būs skaistāka par to sievieti. Tieši tāpēc es mainīju vienu no savas dzīves lielajiem plāniem. Proti, tas bija plāns apprecēt Kurta Kobeina meitu. Tā būtu labākais veids pietuvoties savai elku grupai. Fransisa Bīna Kobeina šobrīd ir 17 gadus veca, tā kā man būtu pats laiks kaut kādā veidā ķerties pie plāna īstenošanas. Bet tagad es pēkšņi atmetu šo nodomu. Daudz labāk es precētu Edgara Šubrovska meitu.

Tam gan ir divi šķēršļi. Daira no precību vecuma ir daudz tālāk nekā Francisa. Un vēl – Edgars mani pazīst, un diez vai priecātos par mani kā znotu. Vispār es varēu dabūt ar koku pa muguru un nekad vairs netikt nevienā koncertā.

Tāpēc es atliku plānus un tikai klusi sēdēju viņai blakus, un skatījos ārā pa logu. Es biju ticis Hospitāļu Ielas minitūrē pa Latviju. Tā bija īsta tūre, kā seno beduīnu karagājiens – ar ģimenēm, bērniem, nepiederošām personām (manā personā). Automašīnu kortežs slīdēja ceļā uz Kuldīgu.

Kuldīga ir skaista pilsēta, kas saglabājusi brīnišķīgu seno apbūvi. Kuldīgas tilts parādās kāzu bildēs un fotogrāfijās. Kuldīgā ir divi ūdenskritumi – augstākais un platākais.

Bet uz Kuldīgu neviens netaisījās braukt. Pirms pilsētas jāiegriež pa kreisi, tur ir noslēpumains namiņš, kuru visi zina. Tas ir klubs “Zabadaks”. Vai varbūt tas nav klubs, bet gan alternatīvās kultūras centrs. Tas ir tik alternatīvs, ka tur pat alkoholu netirgo. Tāpēc “Zabadakā” neviens nedzer.

Tur notikuši daudzi slaveni Hospitāļu Ielas koncerti. Piemēram, viens 20... hm... 07.gadā, neilgi pēc trešā albuma iznākšanas. Prātā palikušas “Dziesma par cilvēkmīlestību” un “Naturāls”, kam Mārtiņš pareģoja hita nākotni (piepildījās, bet vēlāk un citur). “Zabadakā” notika arī Hosielas pēdējais koncerts, kas pēc tam izrādījās neesam pēdējais, bet toreiz škita gan pēdējais. Mēs uz to steidzāmies kā jukuši, ceļš bija miglā un auto ik pa brīdim meklēja sadalošo joslu ceļa vidū. Nez kā mašīnā bija tikusi kaut kāda vāciete, kura atkārtoti lūdza:

− Vai nevarētu braukt lēnāk?

Nevarēja. Koncerts bija skumjš. Pie tam, bija pienācis pilns ar skolasbērniem, kuri pie skatuves strīdējas, ka nevajagot lasīt Raini. Viņi nezināja, ka tieši pa Hospitāļu Ielu Rainis nonāks pie slavas.

Toreiz mēs daudz nezinājām. Bet tagad vienkārši bija vēl viens koncerts grupai tik draudzīgajā namiņā. Tūliņ tika ierādīta labākā istaba (es arī ielavījos), kur uzreiz sasēdāmies ar galdu un, lūk, kamēr Nele, Rūdis un Daira (bērnu sastāvs) ārdījās pa gultu otrajiem stāviem, dažās glāzēs jau tā vien čurkstēja šampanietis, bet citās izteiksmīgi klusēja viskijs.

Tam pa visu vēl notika pārģērbšanās, jo pasākums bija veltīts sportam. Visiem bija jābūt sportiskā ietērpā. Es, kā jau parasti, visur ierodos kā uz baznīcu. Man nebija nekā sportiska. Nekas, vienā rāvienā es biju saposts sportiskāks kā jebkad kopš vidusskolas lielās fizkultūras ieskaites laikiem.

Toreiz bija smieklīgs atgadījums ar granātas mešanu. Kādam vidusskolniekam tas metiens bija gana tāls, bet visu laiku novirzījās uz kreiso pusi. Vienreiz, otrreiz. Uz izšķiroši metienu skolotājs izdomāja kā puisim palīdzēt. Nostājās pa labi no mērķa, un teica:

− Met tieši pa mani!

Šoreiz vidusskolnieka roka bija precīza, nekādas novirzes nebija. Granāta trāpīja skolotājam tieši pa...

Tam nav nekāda sakara ar Hosielas koncertu. Viņi jau rāpās uz skatuves. Glāzēs vairs nenīka ne viskijs, ne šampanietis, tas lēca kopā ar mums. Es nez kā biju iedalīts bērnu kopā, lēcu kopā ar Dairu un Rūdi. Es varu liecināt, ka bērni ir izturīgāki.

Koncertā lieliski skanēja jau tautā iemīļotā dziesma “Laukā”, kā arī tikpat svaigās “Mana minūte” un “Katra meitene”.

− Tagad stāvi pie spoguļa vientuļais nabaga nabadziņ,

− Viņa aizgāja un tev viņu mūžam vairs nepanākt.

− Pats ar sevi pie spoguļa dejosi tūdaliņ-tāgadiņ.

Es brīnījos, nu kā var dziedāt tik banālus vārdus. Vēl trakāk, kā šīs banālās lietas var notikt ar cilvēkiem. Un kāpēc notika tieši ar mani. Tie, viņi, tur, uz skatuves, no kurienes nāk šī dziesma, ne jau ar viņiem nupat notikušas šīs banālās lietas, bet tieši ar mani, kurš te lejāk lēkā ar duraka smaidu sejā.

Vispār, tas man šķita diezgan amizanti un intersanti. Kā teica Gēte: “..māksla nav dzīve.” Tad kas tā man par dzīvi? Tas ir pārdomu vērts.

Koncerts beidzās, bērni aizgāja gulēt, un mēs dziedājām tikai veco Šveika dziesmu:

− Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā,

− Kā mājvieta šonakt mums Jaromeršā.

Bet tad jau pēksņi rīts. Zabadaka virtuvē kafija, maizītes. Televizorā iet Balderis TV – Latvijas labāko spēļu izlase. Ja pašam gribas izkustēties, lūdzu, ir galda teniss, ārā ir divdesmit viens.

Tādai dzīvei nav nekādas vainas.

Bet rokenrols neļauj cilvēkiem nosēdēt mierā un dzen viņus uz Ventspili.

Pa ceļam mums ar Aiju raisījās saruna par visu šo grūpiju lietu. Jo jāatzīst taču, ka es esmu Hospitāļu Ielas grūpija. Aija stāstīja, ka viņa savulaik ļoti fanojusi par Skumju Akmeņiem. Hā, es jau arī fanoju, man pat viņu dēļ sanāca ciest, jo metāla aprindās ko tik maigu nelabprāt pieņēma. Atradām atmiņās arī vienu kopīgu koncertu, kurā, viens otru nepazīdami, esam bijuši. Tas notika, protams, Jelgavā. Mēs ar Diržinu sēdējām vēsās pozās ar vēsiem aliņiem. Akmeņi spēlēja un es jutos aizkustināts. Man pat šķita, ka aizkustināts ir arī Diržins, mans vienmēr skarbais draugs. Es teicu viņam:

− Forši skan, vai ne?

Viņš piekrītoši atbildēja:

− Jā, cūka arī normāli kauc.

'Cūka' tālaika slengā nozīmēja vienkārši 'meitene', bet 'kaukt' – 'dziedāt'. Un, lūk, kamēr mēs tur vēsi spriedām uz sola, Aija esot ārdījusies pirmajās rindās. Vai vienīgajā rindā, neatceros. Bet uz pēdējiem koncertiem jau devusies, ērti sēdot grupas busiņā.

Šajā sakarā mums radās pārdomas un pārspriedumi. Ar mūsu fanošanas spējām, vai nebija prātīgāk izvēlēties Maiklu Džeksonu vai Josifu Kobzonu? Tagad mantotu žirafi vai ēstu arbūzu. Bet ko nu vairs.

Ventspils uzstāšanās bija paredzēta smalka, pilsētas svētku ietvaros. No pašas pilsētas mēs redzējām tikai telšu pilsētu, kur sava vieta bija paredzēta arī Hospitāļu Ielas. Kad ieradāmies, uzstājās Voiceks Voiska. Mēs likāmies iekšā improvizētajās aizkulisēs, kur bija mīļi klāts galds: pīrādziņi, minerālīts, alus, šņabis, bonaparts, sulas un kola. Kā saka, galds bija servēts godam un prasmīgi. Tas ir svarīgi, jo no kā tad fans pārtiek? No tā, ko noēd saviem elkiem. Tā es tur gremoju pīrāgus, kad Edgars man piedāvāja kļūt par grupas līderi.

Tas ir, ne jau gluži uzreiz par līderi, bet spēlēt grupā. Piepildīt nepiepildītos sapņus.

Īsti jau spēlēt viņš man nepiedāvāja. Es neko nemāku. Viņš vienkārši teica, ka es te klīstot apkārt kā tāda kaudze, lai tad sēžot uz skatuves.

− Iedosim tev kādu perkusiju... Mikrofonu nepieslēgsim...

Tā man radās iespēja kļūt par Hospitāļu Ielas dalībnieku. Vai pasaulē ir kas lieliskāks? Nē, pasaulē nav nekā lieliskāka.

Taču es muļķīgi pasmējos un aizskrēju publikā.

Nez kāpēc biju nobažījies par cilvēkiem, bet viss bija gluži labi. Daudzi dziedāja līdzi un vispār labi uzvedās. Protams, viņi nevarēja dziedāt līdz jaunajām dziesmām:

− Pažēlo sevi, mazais nabaga nabadziņ,

− Viņa aizgāja un tev viņu mūžam vairs nepanākt,

− Pats ar sevi pie spoguļa dejosi tūdaliņ, tāgadiņ -

Es brīnījos, nu kā var dziedāt tik banālus vārdus. Vēl trakāk, kā šīs banālās lietas var notikt ar cilvēkiem. Un kāpēc notika tieši ar mani. Tie, viņi, tur, uz skatuves, no kurienes nāk šī dziesma, ne jau ar viņiem nupat notikušas šīs banālās lietas, bet tieši ar mani, kurš te lejāk lēkā ar duraka smaidu sejā.

Pēkšņi attapos, ka es taču to pašu brīnījos jau vakar. Nu, jā, mūzika jau ir atkārtojumu māksla. Bet kāpēc es visu laiku savā galvā to notikumu atkārtoju? Kas tas vispār par notikumu, vai tad par to vērts domāt? Tā taču ir tikai dziesma!!

− Jūs sīkās zīlītes, jūs kuslās lapiņas, laukā, laukā!

Tā arī es varu tikt laukā, un Rainis var un visi, es iztaisnoju saliekto muguru un pacēlu roku nacistu sveicienā. “Laukā” man šķiet tik pacilājoša, ka man vienmēr gribas to militāri sveicināt. Un es to darīju.

Tā Hospitāļu Iela mani izdziedināja.

Nezinu, varbūt palīdzēja arī alkohols. Un ceļš un nakts, un putni, kuriem festivāls neļāva gulēt.

Nākošajā dienā mēs visi vārtījāmies pie jūras. Laikam bija ļoti karsti. Visi pa laikam gāja peldēties, izņemot mani un Rihardu. Mēs dzērām siltu šņabi pašā saulītē un spēlējāmies smiltīs. Rihards taisīja smilgu vāzes, es pašportretus. Visiem bija labi.

Runājām mēs, protams, par purva vaivariņiem un Argentīnas skudrām. Es domāju, ja no jūras iznāktu briesmonis un uzbruktu Dinai, es viņu labprāt aizstāvētu. Vēl es domāju par Hospitāļu Ielu, kas tagad sniedzas ne tikai, kā vecās kartēs, līdz Upes Ielai, bet jau līdz jūras malai. Kas zina, aizstiepsies līdz Argentīnas skudrām.

Bet Argentīna ir pārāk tālu. Pietiktu kaut līdz Brazīlijai.

(turpinājums sekos, šādas lietas nedrīkst tik ātri beigties!)

7. daļa. Mīlas vasara. Zaļais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" septītā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit. Sestā - šeit.)

Tā, lūk, ir jāsaucas festivālam. Definīcija, solījums, raksturs! Protams, atceroties visu jau ilgi pēc notikumiem, arī Mīlas Vasara šķiet mazliet par banālu, mazliet par tiešu, bet tad, toreiz, šķita, ka ilgoties ir normāli un vispār priekšā vairs tikai labais.

Mīlas solījumi taču ielikti jau festivālu pamatos. Reiz festivālā Bauzlande es nogrābu tādu skuķi (vai otrādi), ka trīs gadus dabūjām kopā nodzīvot. Reiz Tabūnā tajā īsajā rīta stundā, kad visi jau guļ un neviens vēl neceļas es, pazudis, viens, bez pajumtes, satiku meiteni brīnišķi pelēkām acīm, kas teica man :

- Ejam!

Es uzreiz gāju līdzi, domāju, kāda Kuldīgas barona meita, guldīs mani pie kamīna uz lāčādas. Un tik skaistas, pelēkas acis. Mēs gājām pa lauku ceļu pa kāpumiem, pa līkumiem, un nekāda muiža nerādījās, bet es gāju viņai līdzi bez liekiem jautājumiem. Pie kādas pļavas, kas nezinātājam ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām, viņa teica:

- Šeit pat būs labi.

Tur arī nakšņojām, mēs divi vien un šķīstības sajūta.

Bet vēl ir bijuši daudzi festivāli, kuros nenotiek nekas tāds. Romantisks. Klaidonim vispār kas tāds parasti atgadās ja uz to negaida. Tāpēc es no Mīlas Vasaras neko negaidīju. Uz festivāliem taču brauc pēc mūzikas un pļavas puķēm, un kedu dubļiem.

Tieši to solīja Mīlas Vasara. Vieta nomaļa, bet ne pārāk – kaut kur pie Valmieras. Grupu liste īsa, bet saturīga, ar zvaigznītēm un pārsteigumiem. It kā vienas dienas festivāls, bet ar nakšņošanu, protams, uz vietas, otru dienu atstājot apziņas atgūšanai.

Un tomēr, tomēr, Mīlas Vasara solīja arī mīlu, hipiju utopiju, pēc kuras nebeidzam ilgoties, pārceļot nejusto pagātni nesasniedzamajā nākotnē.

Uz festivālu taisījāmies laicīgi. Jau divas dienas vadījām laukos pie Edgara ģēniju dīkdienībā. Nē, laikam strādājām arī. Meitenes taisīja ēst, mēs rakām tranšeju un peldējāmies. Filmas, vīns, vieglās narkotikas. Sarunas. Tā, it kā šādi varētu dzīvot vienmēr. Tomēr pamazām jau sākām taisīties uz Mīlas Vasaru. Savārījām kaņepju pienu, no kā meitenes sacepa miltu pankūkas, ko ietina lakatiņā līdzņemšanai.

Viss, lecam pa mašīnām, atvadies no mierīgās dzīves. Mm, festivāla ceļš! Noteikumi prasa piestāt piešosejas miesta vienīgajā veikalā pēc salčāga un aliņiem. Ciema iedzīvotāji kūko pie veikala, aptur savas sarunas un pokera acīm pavada svešiniekus, ātri zaudē interesi un turpina savu sarunu:

- Juri vairs nevar satikt! Vai nu dzer vai darbā!

Festivāla ceļš jau tāpat ir labs, bet ja vēl vienā rokā salčāgs un otrā aliņš?! Uz priekšu!

Mēs tikai īsti nezinājām to ceļu. It kā jā nogriežas laikam šeit, nu, brauksim, gan jau dzirdēsim mūziku. Nekā. Nedzirdējām. Griezāmies apkārt. Jā, nākošais pagrieziens, pie staba aicinoši plīvoja lenta. Drīz jau dzirdēja arī mūziku. Vēl īss strīds ar iekšā laidējām meitenēm, lai taču ir cilvēki un neplēš mums maksu, uzvara, un jau sējām ap roku diedziņus, kuros iekārta liela, apgleznota koka poga. Daži teica, ka šī nudien esot skaistākā festivāla aproce šovasar. Man šķita mazliet gejiska, bet nu skaista jau gan.

Iekšā tikuši redzējām plašu laukumu, kura vienā malā bija skatuve, otrā volejbola laukums, trešā mežs, ceturtā autostāvvieta, bet pa vidu mētājās ļaudis. Novietojām automobiļus un uzēdām pankūkas, tāpat, bez zaptes. Pirmo reizi tādas ēdu. Kamēr košļā, bļīna kā bļīna, tikai uz norīšanu mutes dobumā uzplaukst kaņepes diskrētais svaigums. Edgars teica, ka efektam vajagot būt nopietnam, tikai visbiežāk jau cilvēki to nesagaidot. Jāgaidot, lūk, minūtes četrdesmit, tai laikā cilvēks nenociešas, uzpīpē, un pēc tam nesaprot, kas tad no kā iegūts. Tā notika arī šoreiz. Nepagāja ne divdesmit minūtes, kad visi jau sapīpējās zaļi.

Nezinu kā, bet tad visi pazaudējās. Es soļoju pār centrālo pļavu, rokā man bija lakatiņš ar tajā ievīstītām pankūkām, tās man bija jānodod Edgaram, bet es gāju meklēt alu. To es atradu pa kreisi no skatuves, sīkā ķieģeļu ēciņā. Lieliska ala, ēnaina, ērta. Vai es tajā varētu dzīvot?

Nē taču, sakoncentrējies sapratu, ne jau tādu alu man vajadzēja. Tepat bija arī tas īstais alus.

Padzēries, tātad, alu, sāku rūpīgāk analizēt notiekošo. Atklāju, ka festivāla norises vieta ir vienkāršs sporta laukums, kas noslēpumaini novietots meža vidū. Apmeklētāji tiešām sportoja – futbols uz vieniem vārtiem, volejbols, frisbijs. Kaut kas liek šiem hedonismu meklējošajiem ļaudīm sportot, tā bija Tabūnā, tā bija Trinstokā. Šoreiz tie pat nebija Zvēra dzērāju mači. Cilvēki šķita pozitīvi un harmoniski, neviens negāzās zemē. Bija gan vēl agrs.

Tieši spēlēja pirmā grupa – Soundarcade. Vispār jau tieši kā beidza spēlēt. Salīdzinot ar Čipsi un Dullo un Pieaugušiem Vīriešiem, šis Ābola taču it kā visnopietnākais, centrālais projekts ir traki maz dzīvajā redzēts. Un arī šoreiz, tikko nostājos vērtējošā pozā, ar alu vienā un ar pankūku lakatu otrā rokā, viss. Vāc jau nost štrumentus. Pametu acis apkārt, meklēdams līdzcilvēku līdzjūtību un ieraudzīju Ķirbi, Anetes suni. Turpat viņam blakus bija arī Anetes kājas un tālāk jau pati Anete, smaidoša ne tikai kā dzirdējusi visu koncertu, bet tā, it kā tas būtu bijis veltīts tieši viņai. Tik klusi un rāmi. Anete prot smaidīt.

Bet cik var skatīties ne man veltītā smaidā. Pagriezos pret sportotājiem. Meitenes svaidīja frisbiju. Gaidīju, kad disks nejauši atlaidīsies pie manis, lai nodemonstrētu no draugiem apgūto pareizo sviešanas tehniku. Disks atlaidās un es to aizmetu šķībi. Bet nekas, atradās visi savējie, uzkodām pankūkas un pagriezāmies atkal pret skatuvi.

Nāca „Dueta Кю”. Kaut kur intertūbos šis nosaukums bija manīts. Kādā sakarā? Vai ne kārtējā kulta grupa piecu draugu lokā? Vai vienkārši stulbs nosaukums? Kaut gan, interesants tāds galējs feminisms mūsu globālās sievišķības un pederastizācijas laikā. Lai nu kā, tur viņas bija. Divas nesmukas meitenes. Tas ir, ne jau nu nesmukas, tā es negribēju teikt, bet ne tādas, kas parasti raušas uz Latvijas skatuvēm, pat visdumpīgāko noskaņu ietērpjot tā, lai labi izceļas kājas un jebkuru momentfoto varētu ielikt kā profila biužuku draugos. Duetas meitenēm bija tiešām skatuviskas, nevis stilīgas frizūras un tērpi.

Tā kā uz astoņdesmitajiem, tā kā nē. Man drusku nepatika, ka duetā ir arī trešais, pie tam, džeks. Bet vispār tobrīd tas mani pārāk neuztrauca, tāpat kā meiteņu frizūras. Tāpat vien, laiski un skeptiski blenzu, jo reti jau gadās dzirdēt ko labu, un, tā kā patīkami pārsteigumi ir labāki par nepatīkamiem, tad labāk ieņemt rūguļa pozīciju. Un šoreiz, kaut arī es, gaisā sīcošās mīlas dēļ, nebiju līdz galam rūguļs, labais pārsteigums nāca gan. Arī mūzikā viņas necentās patikt, netricināja balsis, neplātījās ar neesošo tehniku, bet taisīja kaut ko ļoti vienkāršu un interesantu. Kā visām ar visām tiešām labajām lietām, nevar saprast, vai tas ir šedevrs vai joks (Melnais Kvadrāts! Karalis Ibī! ).

− Septiņi, septiņi,

− viss ir septiņi,

− tu esi septiņi,

− es esmu septiņi.

Man tas šķita par romantiski. Es un tu, un septiņi. Tālāk gāja Josona n'Dūra gājiens:

− Septiņ' sekund, septiņ' sekund' es gaidu...

Pat šis nolādētais latviešu gājiens pārdziedāt popa hītus jocīgā manierē šoreiz man patika. Tad vēl tik skaistā dziesma par skābo lietu. Vispār, viņas mani paņēma. Pagalam.

Bet meitenes aizgāja un vietā nāca Zaķis. Biju redzējis viņa gana veiksmīgo logo uz tualetes sienas “Ļeņingradā”. Tas vispār ir bīstami, visa tā informācija uz tualetes sienām. Ja nu es tur gūstu intensīvi patīkamas sajūtas, un, lūk, manā zemapziņā iespiežas Zaķis vai Lielā Talka? Un pēc tam bez Zaķa vai Talkas neko nevaru. Bet man paveicās, šis nebija tāds gadījums. Zaķa kults mani neievilka. Varbūt sirdī pēc Duetas bija palicis maz vietas. Bet es neko nesaku, nē, ir vajadzīgs šis vientuļais panks, kurš dzied tik vienkārši, ka neviens cits to nespētu. Atceros, kā 2004.gada Tabūna otrās vai trešās dienas rītā, kad viss vēl kluss un seja mitrajā zālē, dzirdēju Pekša dziedājumu:

- Dža dod saulīti!

Lūk, aprakstot Zaķi, varētu teikt, ka viņš nepavisam nebija tāds. Bet neapšaubāmi, dziedošs panks.

Piepeši skatos, tur, nostāk zālītē sēž bariņš bijušo kolēģu un viņiem vidū pudele. Piegāju apsveicināties, un viņi visi tik priecīgi mani redzot, tikai Ingrīda saka:

- Bija vērts atbraukt no Igaunijas, lai redzētu Zaķi.

Iedzērām no viņu pudeles, izrādījās, viņiem bija divas. Lai nepaliktu parādā, uzcienāju šos ar pankūkām. Ingrīda slavēja, uzteica paliekošo pēcgaršu. Tad viņi aicināja mani uz mežu, es nodomāju, kas vēl, man jau nu patiešām pietiek.

Protams, mežā Maijas vīrs izvilka vai veselu sauju zaļuma, bet Mareks ņēmās pielāgot pīpēšanai plastmasas pudeli. Piesēdām uz kritušiem kokiem, apkārt viss skaisti, meža klusums ar attālinātu festivāla skaņu, un laidām to pīpējamo pudeli apkārt. Savādi, es it kā biju nolēmis ievilkt tikai drusku, bet sanāca tā, ka vilku pa krietnam, Maijas vīrs mani pat iedēvēja par traktoru vai varbūt par tvaikoni. Kad viss bija nopīpēts pa tīro, sākās saviesīgas sarunas. Līdz nekam īsti būtiskam gan nenonācām, jo viņi visu laiku smējās. Es gribēju viņiem aizrādīt, cik idiotiski ir tā bez iemesla smieties, bet man nāca smiekli par viņiem un es īsti nevarēju parunāt.

Tad mēs skrējām pa mežu, izvērsušies ķēdē. Šī aina gan man šķita pareiza kā liktenis. Tas iederas vasarā un festivālā, lūk, vēl tomēr jauni cilvēki skrien pa mežu nezināmu iemeslu dēļ. Narkotisks reibums, neadekvātas darbības, tas viss ietilps festivāla noteikumos. Bet nu jau aizgāja par traku. Nezinu, ko darīja meitenes, bet mēs, zēni, lauzām kokus. Tos satrūdējušos, bet vēl vertikālos, ko patika lauzt bērnībā. Tagad mēs tos šķaidījām ar ceļiem, pret pierēm, es ieskrējienā lecu virsū vienam lielākam, un iekritām abi krūmos ar joni. Es, ka man taču, atcerējos, pankūkas jāaiznes Edgaram vēl. Kājās vēlos. Tas, kājās cēlos, ir.

Sakoncentrējos. Apkārt dziedāja putni, it kā viņiem būtu festivāls. Vispār jau nāca vakars, un putni varēja arī nedziedāt. Varbūt tā arī bija. Putni nedziedāja. Lapas šalca. Vai kāda cita meža skaņa. Kaunts Grišnaks reiz teica, lai ieejam ziemā Norvēģijas mežā, tas runājot. Šis vasaras ne-Norvēģijas mežs arī kaut ko teica. Tas teica:

− Lutausi, ej atpakaļ, tev tur festivāls.

Aiztiku atpakaļ, un tur man uzreiz uzsauca kāds nepazīstamais:

− Es tevi atceros – tevi no Positivus izmeta!

Paldies, ka mani atceraties, paldies par labajām atmiņām. Šoreiz es palieku. Uz skatuves vīkšās Oranžās Brīvdienas. Esmu piedalījies to svinēšanā „Saksofonā”, Andrejsalā, TB, Speisdogā, Depo un citur. Viens no viņiem reiz cienāja mani ar pieneņu vīnu.

„Pieneņu vīns” ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām. Neesmu to nekad lasījis. Bredberijs agrajā jaunībā bija man pārmēru mīļš, bet šo grāmatu nez kāpēc tā arī nesanāca izlasīt, kaut ilgojos. Un tad, reiz, pasen tāpat, redzēju, “Orange Bar”, viena no smukajām bārmenēm (labi, citu tur nav), lasīja grāmatu. Es vienmēr tādās reizēs pielavos klāt un cenšos ieraudzīt ko cilvēks lasa. Tas bija “Pieneņu vīns”.

Un tātad, tagad uzstājās mani reiz ar pieneņu vīnu cienājušās Oranžās brīvdienas. Es neesmu nekāds lielais fans, bet dažreiz viņiem izdodas iesist pa pudeli. Un ir tie daži hiti, kā tur “Veltījums kūlas dedzinātājiem” vai “Kā man neiet”, kur var veiksmīgi identificēties ar galveno varoni. It kā jau viņiem rodas arī jaunas dziesmas, bet mani kaut kā saista tikai šie pāris hiti. Laikam mana vaina. Te nav Kuchenbeat gadījums, kad jaunu dziesmu vispār nav. Vismaz man tā šķiet. Vienmēr vecā, mīļā programma. It kā īstākais vasaras muzons taču. Kad dzirdēju pirmo reizi, tai pašā Saksofonā, tad domāju, o, beidzot, cik kulturāli! cik vitāli! kā derētu to dabūt uz krietnu vasaras festivālu, kad tikko esi izlīdis no krūmiem un gribi ko atsvaidzinošu. Un tagad beidzot es izlienu no festivāla krūmiem, un, lūk, ir piepildīts, uz skatuves kāpj Kuchenbeat, Saņoks ir lunkans kā vienmēr un meitene mirdzina trombonu, bet mīļās dziesmas ir piegriezušās kā rūgta nāve (nu, tā nāve, kura bieži nāk). Es pat aizgāju bezsakarā prom. Atradu kompāniju. Puiši bija sastrīdējušies ar meitenēm, sēdēja norobežojušies atsevišķos auto. Es kā bezdzimuma būtne paciemojos pie abiem, vilku ārā pankūku saini, vairs tikai sainīti, un tiku arī pats pacienāts. Mani jau vilka uz runāšanu par būtību un veidiem, bet par laimi un skatuvi jau taisījās Hospitāļu Iela.

Iedzinos pirmajās rindās, bet jutu jau, ka nekāds lielais lēcējs nebūšu. Mana apziņa bija pārāk paplašinājusies, saplīsusi, un tagad es visu redzēju gurdi, bet skaidri. Jau no pirmajiem rībieniem sapratu, ka šis būs klasisks atmiņā liekamais koncerts. Vēl vairāk, to varētu pat DVD ierakstīt un sūtīt ārpuszemes civilizācijām par liecību, ka mēs te arī dažeiz dzīvojam zaļi. Kaut kā tās festivāla gaismas un mūziķu nopietnās sejas atrada īsto rakursu. Visi izspēlēja savu lomu. Maija noslēpumaina, Dina dievišķa, Edgars kā jau Edgars un arī Rihards labi klapēja. Man tiešām bija drusku žēl, ka es nevaru palēkties vai vismaz pacelt rokas. Es varēju tikai stāvēt un skatīties, bet manā galvā, ticiet man, mutuļoja okeāns, nē, okeāns mutuļoja starp manu galvu un skatuvi, varbūt es uztvēru ielu intensīvāk nekā viņi to radīja. Tomēr tiešām objektīvi varu teikt, ka šis bija tiešām labs koncerts. Es diemžēl neatceros, kādas dziesmas viņi spēlēja. Toreiz zināju tik skaidri, bet tagad neatceros. Nu, “Laukā” noteikti spēlēja. “Laukā” noteikti skanēja vareni.

Pēc koncerta man savajadzējās uz tualeti. Es labi zināju, kur tā ir, vairākkārt jau tur pabūts. Tepat aiz kokiem. Es jau gāju gar kokiem, jau aiz kokiem, bet nekādi nevarēju nonākt pie tualetes. Tiku līdz kaut kādai tumšai gravai, kas neapšaubāmi atradās tālu aiz tualetes. Nācu atpakaļ, uz izgāju atkal pie skatuves. Mēģināju nonākt tualetē vēl reizi, viltīgi sekodams cilvēkiem, kuri, manuprāt, devās uz to pašu vietu. Bet atkal neveiksme, es neizbēgami apmaldījos priedēs vai kas nu tās bija. Mans prāts bija skaidrs, un es sapratu, ka tualete, visticamāk, nav izgaisusi, likvidēta, apēsta, tā ir kaut kur tepat blakus, un ir muļķīgi gānīties pie koka, kad tepat blakus ir labiekārtota tualete, iekārtota tieši tāpēc, lai ļaudis negānītos pie koka. Bet es nevarēju to vietu atrast. Pēc vēl dažiem mēģinājumiem mans skaidrais saprāts man skaidri pateica, ka tas neizdosies. Tā nu es sarkdams atslējos turpat pie koka. Man šķita, ka ir jāiet mājās. Viss ir skaisti, bet nupat jau jāiet mājās. Vēl spēlēja kaut kāda grupa, es vairs necentos saprast, kāda. Tiku līdz mašīnai, tur sēdēja Edgars un Baiba vai tamlīdzīgi. Es sēdos pie viņiem un mēs klausījāmies mūziku, un skatījāmies tumsā, un neko nerunājām.

8. daļa. HI. Ielas festivāls.

6. daļa. Zvērā. Īstais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" sestā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit. Piektā daļa - šeit.)

Pēc Positivus amorālā, bezgaumīgā un policejiskā uzbrukuma Zvēram vajadzēja nākt kā taisnības nesējam. Mēs taču tur bijām gadu iepriekš, un viss bija kārtībā. Gājām ar Baibu un Mārtiņu kā mušas cilindrī, lieliskā festivālu brigāde, apskāvušies bez jebkādiem nolūkiem. Pēkšņi saulīte man uzdzina miegu un es teicu:

- Paguļam mazliet!

Un mēs turpat, soļa vidū, gūlāmies pieskatuves zālienā un gulējām, neizlaizdami cits citu no rokām, lai nepazustu, un mūsu miegu neviens netraucēja. Labi pagulējuši, satikām jaunus puišus, kuri mūs izsauca uz futbola maču. Viņi savu komandu sauca „Sprunguļi” vai varbūt „Dzērāji”, neatceros. Mēs, protams, bijām „Tottenham Hotspur”. Spēlējām līdz desmit vārtiem, un pēc bezcerīgā sākuma īstā Spurs garā izrāvām 10:9. COYS! Skrējām uz upi, jau gaitā nometot drēbes, visas, un pašā atvarā iekšā.

Kaut gan es, kā jau kaķis, vairos no mitruma, toreiz es tajā upē sajutos tik eksistenciāli kaili laimīgs, tik laimīgs. Mēs visi pēc tam atzināmies šajās sajūtās. Nekā taču mums nebija, tikai laime. Mārtiņš tomēr trusikos aizskrēja izstāvēt alus rindu, un sēdējām ar to alu upes dubļos un domājām, vai kaut kas vēl vispār ir iespējams, nē, neko tādu mēs nedomājām, mēs domājām par cipresi dārzā.

Vēl atceros, festivālu noslēdza Septiņi pieauguši vīrieši, kuru uzstāšanās bija izlikta trijos no rīta. Smīkņājām par šādu drosmīgu laiku, vai uz šo koncertu maz paši vīrieši ieradīsies? Bet koncerts notika. Tas sākās piecos no rīta, un publikas bija pietiekami. Vīrieši bija labā formā, Ābols uzstājās pēc klasiskā parauga, ar viskija pudeli rokā, ko pa brīdim pasniedza lejup no skatuves man. Pavisam drīz pēc tā vairs nebija vajadzības, jo publika kāpa uz skatuves, mēs tur bijām jau vesels bars, bet Ģirts mikrofonā deklarēja:

- Mēs gribam vairāk cilvēku uz skatuves!

Savācāmies kādi trīsdesmit, neskaitīju, bet palika arī skatītāji. Mārtiņš, piemēram, kurš pēcāk kā savu argumentu minēja Rudaka teikto:

- Rokenrola cilvēki ir vajadzīgi abās skatuves pusēs.

Es pēcāk par to aizdomājos. Patiešām. Kāpēc gan es... Bet torīt dancojām pa skatuvi, likumsakarīgi sākās kolektīva izģērbšanās, arī mani kādas rokas ģērba, bet viss gaumes robežās.

− Es uzvelku tavas stringas

− Un beidzot jūtos kā vīrs!

Torīt es tiešām jutos festivāla tvērienos.

- Simt gadu Ēģiptē lietus līst!

- Simt gadu Ēģiptē lietus līst!

Šajā svētku kvintesences brīdī es nezināju, ka netālā teltī līst Annas, brīnišķīgās rokenrola atraitnes asaras.

Es Annu toreiz pat nepazinu.

Es nespēju cīnīties pret atmiņām, atminos, ka koncerts tomēr beidzās un mēs apmetāmies pie kāda vēl dzīvo ugunskura. Iepazināmies, kāda meitene teica, ka es esot smuks, bet, ja būtu lasījis Londona „Mārtinu Īdenu”, būtu daudz dziļāks. Grasījos jau iebilst pret tieši šādu izvēli, bet tad starp Mārtiņu un ugunskura otrā sēdošo puisi notika zīmīga saruna:

- No kurienes tu esi? (tā jautāja puisis no uguns otras puses)

- No Jelgavas?

- No Jelgavas? Pazīstu tādu Janu?

- Jana, Jana... pasaki vēl kaut ko par viņu?

- Nu, viņai ir piecpadsmit gadu...

Nē, mēs nepazinām Janu. Mums bija vidēji aptuveni divreiz vairāk. Ko mēs vispār te darījām? Mēs pat Janu nepazinām. Ko mēs vispār te darījām? Bet mēs tikai smējāmies un bijām visjaunākie.

Bet tas viss pirms gada. Tagad es biju jau daudz vecāks. Tomēr atkal devos uz festivālu „Zvērā”. Stingri ņemot tā nebija nekāda joka lieta. 52 grupas no 14 valstīm. Piecas skatuves. Ienešanai atļautais alkohola daudzums divi litri alus un puslitrs šņabja. Tas nav nekāds Positivus.

Iekšā gan nesteidzāmies. Nometām mašīnu labā vietā, kur skats krāšņāks un no rīta ēna. Baltvīnu zem mašīnas, lai tas, dubultā ēnā noturēts, no rīta vēss. Jo baltvīnu taču servē vēsu, to nekad nevajag aizmirst.

Tagad dzērām alu, tikai alu. Tas ir smalki, ierasties festivālā, bet nesteigties uz koncertiem, sēdēt ap mašīnu un klausīties savu mūziku.

Tikai vēlāk attapos, ka šādā smalkā veidā esmu atkal palaidis garām Das Sonntags Legion uzstāšanos. Es daudz esmu dzirdējis par šo grupu. Bet viņus pašus dzirdēt netieku. Viņi vienmēr spēlē kaut kur blakus, bet bez manis.

Kad viss alus bija izdzerts, izdzērām pudeli maskovskās. Piezvanīja Mārtiņa draugi sportisti, esot ieradušies, un mēs gājām viņus meklēt, lai diedelētu alkoholu. Līdz acu apmānīšanai paņēmām pudeli vīna. Ieradāmies it kā ciemos, labvakar, lūk, tukšām rokām neesam nākuši, bet tad strauji sajaucām pa pakām viņu dzērienus, strauji dzērām un piepeši izsaucāmies:

− Ejam taču! Mēs te, galu galā, atbraucām pēc mūzikas! Skrienam!

Es pa ceļam vēl aizskrēju krūmos pa mazam un noliku mūsu vīnu atpakaļ zem mašīnas, lai tas no rīta dubultā ēnā vēss būtu.

Tīri laimētājos nepaliku, līdz ieejai tiekot jauni puiši izdiedelēja no manis sīcenīti, viss esot nodzerts, un naudas biļetēm nepietiekot. Es devu, bet domāju, mēs taču tā nedarījām, nekad, naudas nebija necik, bet mēs tā nedarījām. Jaunā paaudze ir salauzusi lepnumu vai kautrību.

Pie pašas ieejas viens tāds, nupat aproci dabūjis, sauca:

− Tagad divas dienas pilnīgs pizģec!

Es gāju tai pizģecā iekšā.

Kā ierasts, pazaudējos no draugiem, lai viens novērtētu piedāvājumu, pa reizei iesūcot no uzlabotās sulas pakas. Cilvēki līksmi nēsājās. Mūzika un spiedzieni. Bija festivāla atmosfēra. Satiku arī draugus, paziņas – Gaismu Lauri, Ediju Arbaitenu, pērkoņkrustieti R ... daudzus vispār. Aizgāju līdz mūzikai.

Spēlēja, ja nemaldos, Next Life no Norvēģijas. Apspiedis sevī pārliecību, ka no Norvēģijas drīkst nākt tikai blekmetāls, ieklausījos. Viņi bija divi un īsti avangardiski. Spēlēja tādus grindcore garuma gabsīšus. Bez balss, bet pēc ārdīšanās vien varētu noteikt, ka tie nav latvieši. Tikko šie beidza, satiku Rudaku, un mēs apspriedām nupat dzirdēto, zodus atpiežot plaukstās (katrs savās), citādi inteliģenti žestikulējot un izsakoties apmēram šādi:

− Man patika!

− Jā, vai ne? Kaut kas tiešām netradicionāls beidzot.

− Kāpēc Latvijā nav nekā tik avangardiska?! Ek.

− Ek. Tāda enerģija.

Un vēl līdzīgos teikumos. Bet mēs to visu tiešām domājām.

Ir stipri jāpiedomā, lai atcerētos, ko vēl es tovakar dzirdēju. Savādi, es vispār neatceros, kas tajā vakarā notika. Nevar taču būt, ka nekas nenotika. Iedzērām, tas skaidrs. Bet ne jau tik ļoti, lai es vispār neko neatcerētos. Tā nevar būt. Tas ir, tā var gan būt, bet tovakar tā nebija.

Ak, jā, satiku Gundegu, to gaiši atceros. Jā, Gundegas gaišie mati. Gaišie mati, kas nes sevī visu skaistuma un latviskuma ideju, pagāniskās šķīstības krāsa, pagaidiet – latvieši, pagāni, mati – pareizi, tonakt taču spēlēja Sky Forger!!

Bezmērķīgi klejojošās festivāla tautas kā gājputni saplūda vienā un blīvi sastājās pie skatuves. Publikā redzēja visādus. Bija gan metālisti, gan pseidohipiji, gan skini, pat krievi. Mazliet ārpus pūļa viens stāvēja Dambis, vēroja, gaidīja.

Dambis. Vai Inokentijs Mārpls gadījumā tomēr nespēlēja pirms Sky Forger? Kas notiek ar mūsu atmiņu? Lai nu kā, atstāsim Inokentiju nākošajai dienai, citādi mums vēl tur aptrūksies, ko atcerēties.

Kalēji nāca uz skatuves. Šeit, lejā, viņi būtu izskatījušies tieši tāpat kā daudzi, pazustu, bet tagad skatuve dimdēja zem viņu soļiem un ģitāras, dūdas un koki bungu sišanai lika klanīties pūķa deviņām galvām.

− Labvakar, draugi!

Tā viņi teica, un es biju lepns, ka esmu viņu draugs. Sky Forger vispār it kā reti koncertē, tā it kā skaitās. Tomēr ir dzirdēti šad un tad. Tas necik nemazināja satraukumu un rokas tūkstošiem cēlās gaisā pagāniski efektīgā sveicienā. Un tūlīt jau sakratījās arī galvas. Kalēji paņēma publiku vienā rāvienā.

Skaņa gan nebija tā pati labākā. Tā gaidīju “Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem”, sagaidīju, un sevišķi gaidīju to vietu, kur kompozicionāli itin negaidīti skan “Aijā, Ansīt, aijā” motīvs. To vietu sagaidīju, bet motīvu nedzirdēju. Tikai distortēts troksnis un sitieni. Maigo melodiju knapi varēju notinkšķināt līdzi savā galvā. Bet nekas! Arī tā bija labi! Un visiem apkārt arī. Gan metālists, gan krievs lēca un kliedza līdzi vārdus. Un ik pēc dziesmas Pēteris ļoti, ļoti sirsnīgi atkal teica:

− Paldies jums, draugi!

Un atkal zāģis, īsts latviešu zāģis. Skatuves priekšā mošoja. Taurenis pēc tam, skumdams par pasaules netaisnību, teica, ka redzējis tur vienu pa muti dabūjam. Bet Kalēji uz beigām uzlaida instrumentālos gabalus, ar koklēm un dūdām, kas skan sevišķi labi šādā festivāla skaņā, un visi, es tam ticu, jutās kā Baltijas ceļu rokrokā ar Laimdotu un Spīdolu nostāvējuši. Paldies jums, draugi.

Vēlāk, citā šīs pašas vasaras festivālā es iepazinos ar kādu meiteni, kas mani vēl vēlāk iepazīstināja ar citu meiteni, un, lūk, šī meitene man pastāstīja, ka viņas namā tualetes podu esot salabojis tieši Pēteris no Sky Forger. Es, protams, zināju, ka viņš ir santehniķis Dailes teātrī. Venoms par to reiz rūgti teica:

- Ir tik daudz cilvēku, kam Sky Forger nozīmē daudz vairāk nekā Dailes Teātris.

Lūk, Pēteris arī privātpersonām palīdz. Meitene teica, ka pods kalpojot labi. Apspriedu šo jautājumu metālistu forumā, un Sonnenmensch komentēja:

- Bet vai, piemēram, Amon Armath, izņemot ģitāru un nodročīšanu, kaut ko māk ar savām rokām izdarīt?

Jā, augstākie nevairās zemā. Tas ir pat simboliski, tieši caur poda caurumu taču var ielūkoties htoniskajā pasaulē. Jāielūkojas tur, kur citi vairās, lai pateiktu to, kas visiem ir svarīgi.

Paga, paga. Atcerējos, ka pirms Sky Forger spēlēja Neaera, vācu dezņiki. Iekustināja publiku pirms Kalējiem. Un darīja to lieliski. Atceros solista siluetu pie pašas skatuves malas, puskails, muskuļots ķermenis, viņš strauji pagriezās, un pa piecdesmit metriem bija redzams, kā nošķīst sviedri. Kā? Skaisti. Viņi ņēmās pa īstam. Pēc koncerta godbijīgi pieteica Sky Forger. Lai jums, vācieši, visur laime.

Un tad nāca viss tas, ko es jau nupat izstāstīju.

Un pēc tam – lai nu paliek.

No rīta dubultēnā turētais vīns bija tiešām vēss. Kaut gan rīts bija drīzāk līdzīgs dienai. Kāds vīns mums bija? Viens Elzasas rislings, šķiet. Un otrs laikam jau kaut kāds argentīnietis, arī balts. Varbūt ne labākā kombinācija, bet man jau ļoti patīk festivāla rītā iedzert vēsu baltvīnu. Gribi, guli zālē, gribi, mētā frisbiju (man tā vidēji izdevās, varbūt tāpēc, ka pudele otrā rokā). Dzīve šķiet tāda, kādai tai jābūt. Protams, festivāla būtība ir troksnis un dubļi, bet varbūt īstā bauda nāk tajā miera mirklī pirms un pēc būtības. Zini, viss bija un vakarā būs atkal, bet tagad mierīgi iedzer vēsu baltvīnu.

Ievērojot senu Zvēra tradīciju, aizbraucām uz Saldu pusdienās. Manījām dažus stopētājus. Vai viņi jau devās prom? Vai varbūt arī viņiem gribējās uz Saldu? Kuram negribas uz Saldu? Taču mūsu mašīna bija pilna, un devāmies uz priekšu ar viegli bojātu sirdsapziņu. Bet, atpakaļ skatoties, redzējām, ka stopējošo pārīti tūliņ aiz mums paņēma liels džips. Taurenis izsaucās:

− Padomā, kāds šiem win, opels paiet garām, bet šitāds paņem!

Pie tam, džips tūliņ aizmetās mums garām. Bet jau pagriezienā uz Saldu redzējām, ka šos sēdina ārā. Taurenis atriebīgi iekliedzās:

− Hā! Kurš tagad ir mauka?

Izsauciens bija drusku mīklains, bet mēs tik braucām uz Saldu. Tur pačurājām, pakakājām, paēdām, papildinājām krājumus. Kalpaka laukumā rijām salčāgu. Skatos, nāk sen neredzēts biedrs, tik svaigs un solīds, ar draudzeni. Bet izrādās, viņš vienkārši dzīvojot Saldū un par festivālu nemaz nezinājis. Tā jau katrs būs svaigs un solīds. Bet mēs tur sēdējām saburzīti, pilošiem aliem un salčāgiem rokās. Aiga, pie tam, nupat bija pret dekoratīvo bruģi izšķaidījusi saldētas zemenes, mēs tur sēdējām kā gaļas skārnī, aizdzerdami salčāgu ar alu, bet viņš tik solīds un svaigs. Un ar draudzeni, vēl solīdāku un svaigāku.

Kāpēc es par to visu stāstu. Par mūziku taču ir runa. Tāpēc mēs devāmies atpakaļ, īsinot laiku sarunās par Platonu un ceļu apgaismes sistēmām.

Pirmais uzmanības piesaistītājs bija Tramplīni, lielā mērā gan tāpēc, ka tur spēlēja mans bijušais kolēģis un arīdzan skeitborda leģenda vienā personā. Tāpēc es atvilku visu savu bandu un izklāju pieskatuves zālītē. Tramplīni spēlēja savu tik pozitīvi relaksējošo mūziku, ka mums izslēdzās apziņa.

Tā mēs būtu varējuši gulēt līdz Mesijas atnākšanai, bet ik pa laikam kādam bija jāiet pēc alus. Es to labprāt uzņēmos, jo cerēju pa ceļam sastapt pazīstamas un nepazīstamas sievietes. Par spīti liberālajiem alkohola ienešanas noteikumiem, rindas pēc alus bija gan, un man nācās vērsties pie pazīstamiem vīriešiem un nesolīdi aizlīst priekšā nepazīstamajiem.

Un, ko domā, satieku Gerdu! Jā, jā, Gerdu. Lai gan viņa bija kopā ar brāli, tomēr drusku parunājām. Jautāju, ko tad viņa šai festivālā visvairāk gaida. Gerda atteica, ka vienu laikam industrijas grupu, ko nav vērts nosaukt, tāpat es nezināšot. Tomēr piespiedu viņu pateikt, tiešām, nezināju arī. Pat neatceros. Un paklausīties neaizgāju.

Toties dzirdēju Jakko & Jay. Divi zēni no Somijas. Ārdījās tāpat kā Next Life. Kas ir ar tiem bremzētajiem skandināviem? Ārdās. Jay saplēsa stīgas, nāca lēkt pats sava koncerta pirmajās rindās un vispār taisīja labu omu. Stils gan viņiem bija tāds vienkāršs, tāds līdz galējībai novests parasts roks, bet ne black metal virzienā, bet tieši uz tādu festivāla formātu, kad ir vienalga par pilniem stadioniem un lielām idejām, un rokenrols ir tikai kliegšana un straujas gurnu kustības, kādam tam arī ir jābūt. Pēc koncerta viņi nokāpa turpat lejā klausīties nākošos un kļuva par tādu pašu publiku kā pārējie. Robeža gan jau pirms tam bija nojaukta.

Tad, skatos, pretim man smaidošs nāk pērkoņkrustietis R., abas kājas viņam basas, abas acis zilas. Spiež roku un ieritinās mums blakus. Jautāju, kas tad acīm?

− Pie Sky Forger vakar mošoju, un viens man ielika pa degunu.

Viņš tīksmi kavējās atmiņās:

− Mēnešreizes arī nāca pa degunu. Un, iedomājies, es turpat stāvu ar asiņainu degunu, nāk man klāt draugi un prasa – kurš, bļe, kurš, bļe – es skatos, bet neatceros!!

Perkoņkrustietis R. gardi smējās un vārtījās zālītē.

Uz skatuves nāca Begarsound no Francijas. Šķiet tā savādi, ko franči tādos festivālos dara? Francija vispār liekas tāda sešdesmitajos mirusi. Kas bija pēc Brela, Geinsbūra? Alizē? Ak, nu vēl Têtes Raides, bet arī viņi šķiet piederam tikai Kreisā Krasta kafejnīcām. Begarsound centās mainīt manus aizspriedumus, bet nemainīja. Stāv pilna skatuve vīriem, dzied kaut ko. Man pat stipri jāpiedomā, ko viņi īsti dziedāja. Atceros, vienā brīdī no skatuves, protams, atskanēja jautājums:

− Vai šeit ir kāds, kurš saprot franciski?

Franči. Pasaules lielākie šovinisti.

Daudz staigājām apkārt. Skatījāmies bmxeru mačus. Vislabāko lēcienu parādīja čalis, kurš mačos vispār nepiedalījās. Tas viss ir labi, bet, lūk, atceros, Trinstokā reiz bija čalis, kurš uz skatuves apēda vairākas dzīvas sliekas. Lūk, tas bija pēc būtības.

Daudz dzērām vietējo šausmīgo Aldara alu. Sēdējām arī pie krišnaītiem, ēdām zirņu kotleti. Man patīk krišnaīti rokmūzikas kontekstā. Atceros, kā Šrīla Praphupāda sēdēja naktī blakus Lenona klavierēm, Džons spēlēja “Hare Krišna” džeza stilā, tad blūza, tad roka, o, viņš tiešām bija liels mūziķis, un tad pa kāpnēm no guļamistabas nonāca Joko, un teica:

− Zēni, tas ir ļoti jauki, bet man tiešām sāp galva.

Šrīla nodomāja:

− Pagaidi tu man, galva, es vēl tā iešu pa festiem!

Un te nu viņi ir ar visiem rīsu podiem. Kam citam lai nes svētīgo barību, ja ne tiem, kuri piedzērušies krūmos pišas.

Lielais notikums otrajā vakarā bija Inokentijs Mārpls (ja viņi tiešām nespēlēja jau pirmajā). Pietiek Dambim stāvēt malā un klausīties, lūdzu, pats uz skatuves. Mārpls ir tādi īpatņi, Piestāv Aptiekai, piestāv Studentu Klubam un, lūk, arī lielām āra skatuvēm. Un nospēlēja sevišķi sirsnīgi. Tiešām, lai gan šai festā varēja redzēt visādus brīnumus, tomēr nācās atzīt, ka lielo darbu abās dienās paveica vecie vīri. Iepriekšējā vakarā visa publika dziedāja līdzi par nacionālo jautājumu, šovakar par sociālo. Protams, visi lēca augstu, kad skanēja “Revolucionārs” un “Priekšniek, es tevi saglabāšu”. Es domāju, lūk, kad Mārplam publika prasa lielos hītus, tad tas nešķiet tik stulbi, kā, kad Baložiem prasa “Vēstules” vai Hosielai “Raimi”. Mārpls tik mierīgi spēlē hītus. Dažreiz šķiet, ka viņiem citu dziesmu nemaz nav. Tāpēc mani ļoti aizkustināja noslēguma dziesmas izvēle. “Silta meitene”. Es pat neatceros, ka būtu to kādreiz koncertā dzirdējis. Šī tik lēnā, garā, niansētā dziesma – pēdājā satrakotam pūlim, kulminācija! Cik skaisti. Ar visām klabināšanām un čivināšanām. Kad dziesma beidzās un mākslinieki vācās nost, es tā vien lūdzos pie sevis, lai viņi nepakļautos publikas auriem un nespēlētu vēl. Jo šīs bija ideālas beigas. Publika, kā par spīti, auroja stupri. Tomēr Mārpla vīri domāja tāpat kā es.

(Vēlāk Šubrovskis man teica, ka Mārpls bieži beidzot koncertus ar šo dziesmu. Nu, labi. )

Un ko, tā laikam festivāls beidzās. Tikai šīs drumslas es varu jums no tā dāvāt. Nu, protams, padzērām vēl. Tualetēs padzīvojāmies. Bija labi piepildītas. Es vienmēr cenšos neieskatīties tajos caurumos, bet nu nevar jau. Paklaiņāju viens vēl. Šur tur gaismas, ugusnskuri, mašīnas. Daži vēl negrib iet gulēt, bet festivāls ir beidzies. Kur diezin tagad tas džeks, kurš aizvakar sauca par pilnīgo pizģec divu dienu garumā. Nu beigušās tās dienas. Vai viņš dabūja, ko gribēja? Vai atceras? Vai dzīvs vispār?

Jānis Joņevs

7. daļa. Mīlas vasara.

5. daļa. Positivus. Lielais festivāls.

(Šī ir "Festivālu anabāzes" piektā daļa. 1. daļa - ievads - šeit. Otrā - šeit. Trešā - šeit. Ceturtā - šeit.)

Es ļoti atvainojos par šo nodaļu, bet patiesīguma un laikmeta panorāmiska attēlojuma labad no tās nevar izvairīties. Jā, es, alternatīvās kultūras sludinātājs un virsmas civilizācijas ja ne nicinātājs, tad tomēr gluži skeptisks mīlētājs, arī devos uz „Positivus”. Es gan tur biju arī iepriekšējā gadā, bet tad tur bija arī „Manic Streat Preacher”, puse no kuriem ir īsti Tottenham Hotspur karsēji, un mēs, Latvijas Yids Army triecienvienība, bijām pie skatuves ar Carling Cup Final 2008 karogu, paceltu caur sētu ieblēdītā karogkātā, vēzējām to uz maiņām ar nepagurstošu sajūsmu, līdz Nikolass Allens Džounss no skatuves teica:

I see there are also some Tottenham fucking Hotspur funs!

Mums izkusa sirdis. Pirms tam jau tā griezās galvas, ka mēs pat īsti nesadzirdējām, vai viņš teica tieši to, un pēc vēl nākošajā dienā cits citam lūdzām:

Pasaki, ko viņš īsti teica?

Neviens īsti nezināja, bet kaut kas uz to pusi neapšaubāmi bija.

Es gan biju „Positivus” arī gadu pirms tam, bet tad šis festivāls notika pirmo reizi, bija vēl jauns un skaists, un darbojās, kā festivālam pienākas, ar zaudējumiem. Un tur bija James, manu sapņu grupa no laikiem, kad es pats biju jauns un skaists. Spēlēja tikai hītus, citu dziesmu viņiem nemaz nav, Tims dejoja vēl labāk par sevi, un es, tikai no mūzikas apreibis, pagāju malā aptvert vakara lielumu, atsēdos pie priedes un domāju, cik labi ir tā sēdēt un dzirdēt dzīvajā James. Iesnaudos, cik labi ir tā iesnausties, dzirdot dzīvajā James, un tā arī pamodos, joprojām skanot dzīvajā James, kas var būt labāks.

Un pēc tam vēl kailas meitenes jūrā un rīta šašlika garāžā kopā ar Salacgrīvas un Svētciema grupējumiem, kuri centās noskaidrot cits cita veselību, mēs taču vēl viņus... mjā, ko tur vispār. Šogad Positivus jau bija pasludināts par visu stilīgo īsto laimi, vē, un par lielākajiem zvaigznēm bija izlikti Prāta Vētra.

Kurš godīgs cilvēks lai brauktu uz stilīgo popfestivālu dzirdēt Prāta Vētru? Es jau sen stingri pateicu – nē.

Ceļā devāmies laba, atstrādāta, piešauta festivālu kompānija: Baiba, Mārtiņš. Un es. Aiga arī. Un vēl divas mašīnas. Visi tesās uz šo zīmuļu pasākumu, uz tādiem jau vienmēr bars salasās, tā, ka nepabaidies.

Es diezgan nervozēju, un pa ceļam beidzās alus krājumi. Kaut kādā šosejmalas bordertaunā papildinājos, un viens trāpījās baigi smirdīgs, nesa pa visu salonu. Tādas turpceļa atmiņas.

Pieparkojāmies, uzsitām teltis, atgūlāmies ēnā un ķērāmies pie stingrajiem dzērieniem. Rāmi, steigties jau nebija kur. Pēc kāda laika ieradās Šubrovskis – viņš arī ļoti negribēja braukt uz šo festivālu, bet savā ziņā labi vien bija, ka atbrauca, jo HI programmā bija ielikts tieši reizē ar Prāta Vētru, un nu man nevajadzēja domāt, kur sist laiku, kamēr lielie zvaigznes slapinās publiku – tātad, viņš ieradās un teica mums:

− Jūs taču visi jau normālā štoberī!

Bet mums jau bija vienalga, smaidījām. Turpinājām sēdēšanu kopā. Kad notirpa kājas, gājām tomēr uz pašu festivālu. Jau tumsa.

Tovakar nedzirdēju 100% disko, Prāta Vētru, Reiganus, Pīteru Dohertiju, The Tiger Lilies, The Happy Endings... un vēl daudzus. Rīkojos, kā šādos festivālos nākas: pazaudējos, satiku un apskāvu paziņas, iedzēru, un, ja sagribējās ko citu, tūliņ parādījās jau piebāzta pīpīte. Vairs necik nebaidījos nevienu satikt, un tiešām, satiku tikai labos. Stāvu zem priedes, un tur nāk viņa, mūsu otrā tikšanās, viņas smaids cauršauj tumsu – Colgate? – , un viņa nāk apsveicināties.

Tad mani atrada un man teica:

Stulbeni, jau Gaujarts spēlē!

Dancojām uz I Love You telti, un patiesi, Gaujarts jau spēlēja. Aizdzinos līdz pirmajām rindām. O, skanēja tā, ka bija jābūt grupas fanam, lai atšifrētu, ko viņi dzied, bet es taču tāds biju un lēkāju nesaprātīgajā pūlī, vilkdams līdzi citiem nedzirdamos vārdus:

Kaķis vārdā kaķis, dum, dum, dum, dum, dumm –

Kad Gaujarts sirsnīgi un ar godu tika nost no skatuves, skaņu vīrs ņēmās ko cītīgi regulēt, lai slava viņam, jo uz skatuves jau riktējās Hospitāļu Iela. Es ātrumā sapratu, lūk, kāpēc, es esmu šajā festivālā, es taču esmu visos Ielas koncertos, vai ne? Viss ir kārtībā, viss ir labi. Edgars grozījās varenā kapucē, īstā franču anorak, smalks kungs, nudien. Vispār es sajaucu, kapucē viņš slēpās, spēlēdams kopā ar Gaujartu, tagad viņš nāca atklātībā. Es iedomājos, varbūt viņš joprojām kautrējas, ka uzstājas šai festivālā, bet laikam kauns pazuda stāvot uz Ielas. Tauta bļaustījās un grūstījās, o, ne jau visi gribēja redzēt Prāta Vētru, mani locīja kā niedri vējā. Protams, kā domājošu niedri. Skaņu vīram kaut kas bija izdevies, Hosielai skanēja drusku labāk, nekā jaunākajam brālītim. Vai varbūt man galvā daudz ciešāk bija iesēdusies tā īstā skaņa, Hosielas no Platona pasaules, un pietika ar jebkādu impulsu, lai tā nostātos manu ausu priekšā. Man vispār bieži ir grūti pateikt, kā tad skanēja tas vai šis koncerts – labi vai slikti. Kā par postu, šis laikam ir viens no biežākajiem jautājumiem par koncertiem. Parasti dzirdējušais jau pasteidzas ar atbildi pirms jautājuma. Tāda pēckoncertu etiķete. Bet es tiešām bieži nezinu, ko teikt. Man dažkārt patīk tieši tie burkšķi, kas nāk no skatuves. Un kā pārslodze iekaucas. Tāds, lūk, man nestabils viedoklis. Un es rakstu par festivāliem. It kā nebūtu citu, kas raksta.

Bet tad viņi spēlēja „Dinas vijoli”. Gluži vecās dziesmas jauno variantu, kuru līdz šim biju dzirdējis tikai koncertā Dzelzceļa Muzejā. Jaunajā „Dinas vijoles” variantā dzied pati Dina, un tā neko. Pēc koncerta dzelzceļa bērniem Ivita teica Bērziņam: „Tev ir ļoti jauka draudzene.”, un es klusi piekritu, klusā skaudībā un apbrīnā, jo es gandrīz trīcēju un raudāju šīs dziesmas laikā, lūk, cik viegli iespaidojams es esmu. Tagad, vasaras bļauru barā, es, dziesmas ievada skaņas dzirdēdams, trīcēju klusās izbailēs. Latvijas Dzelzceļā ir kluss; kā dziesma, tik maiga un jūtīga, skanēs šeit, starp rūcošiem mežoņiem? Bet Dina kliedza stiprāk par visiem un tāpat ļoti maigi un jūtīgi un aizmēza manas aplamās bailes. Nu es vairs nebaidījos nekā uz pasaules. Lēkāju, nomīdams pirmās rindas, kā vecos laikos. Kopā ar citiem saucu pēc atkārtojuma (ko parasti nedaru), kratīdams dūri uz to skaņu pusi, kuras pieņēmu esam kā Prāta Vētras radītas. Arī uz atkārtojumiem visi lēca lielā pacilājumā. Tomēr koncerts kaut kad beidzās, un tur jau nāca Edgars, kontrastējoši skaidrs uz mūsu fona, un joprojām ne visai apmierināts ar dalību šais notikumos. Bet gatavs to mēģināt labot, jau sažmiedzis saujā mazu maisiņu un pīpīti.

Tā nu mēs, trīs četru cilvēku sastāvā, devāmies tālāk kritizēt festivālu. Aiztikām līdz Space Dog teltij, kur spēlējām novusu un galda futbolu. Novuss absolūti nebija spēlējams, kija nolauzta un galds slapjš, tā kā es nevarēju demonstrēt savas lieliskās iemaņas. Galda futbolu, savukārt, es jau no dabas neveikli spēlēju, bet tagad, patērēto prieka substanču iespaidā, es kloķus vairāk izmantoju, lai noturētos kājās. Biju iedalīts komandā kopā ar kādu gaužām nepazīstamu meiteni, kurai uzvara, kā šķita, bija ļoti svarīga. Diemžēl es gādāju, ka mēs nepārtraukti zaudējām. Es viņai nerimtīgi atvainojos, locīdamies kā niedre (protams, kā domājoša niedre).

Pēc sporta kratījāmies atpakaļ uz I Love You telti, kur uzstājās, jā, Septiņi Pieauguši Vīrieši, skaisti bez gala, uzvalkos tērpti. Tā man šķiet. Jau bija sākusies tā nakts daļa, kuru neatceras. Zaļi dūmi grieztin griezās, un man vairs kājas pie zemes nemetās, un izveidojās savāda gaita, par ko smējās Edgars un sauca mani par zombiju. Tā naktī beidzās Positivus pirmā diena.

Atnāca Positivus otrā diena. Mārtiņš par šo dienu vēlāk izteicās tā:

Nevienu mirkli nebiju skaidrā.

Es arī ne. Jāteic taisnība, dzērām vienā laidā. Kaut kas mums bija sajucis, mēs Positivus uzvedāmies, kā jāuzvedas Zvērā. Bet bijām taču gatavojušies uz solīdu, nūģisku pasākumu. Pat zobubirstes bija līdzi. Netika gan izmantotas. Arī ne dvieļi un peldbikses, kaut līdz jūrai mēs aizvilkāmies, bet tur tikai dancojām vai gulējām. Grūti uzrakstīt vēsturi. Pirms meliem, pirms pārpratumiem, pirms interpretācijas, nepamanīšanas, nesaprašanas, neticības ir dzīva cilvēka liecība, tikpat trausla, cik ļoti trausla ir dzīvība, trausls ir cilvēks un tāda pat ir atmiņa, visas mūsu un visu mūsu dzīves vienīgā atrašanās vieta. Tik viegli apmaldīties! Kā toreiz pat, Gaujarta koncertā Mākslas Darbinieku Namā, kad Cikiņš skaitīja Šlāpina dzejoli par picu. Pēc koncerta fani pulcējās mākslinieku namā, un kāda meitene teica:

Bet es biju pārliecināta, ka tas ir mans dzejolis!

Un Gētes nolaupīšana bērnībā. Un kurš toreiz kuru sauca, Liene, tas tiešām vairs nav zināms? „Kas notiek ar mūsu atmiņu?” (M. Bulgakovs)

Tās dienas liecinieki ir dzīvi. Bet ar atmiņu ir problēmas un vēl jo vairāk ar vēsturi. Dienas notikumi tikuši dažādi interpretēti un slīpēti, un uzlaboti, stāstīti dažādos medijos no tvnet līdz TB. Tomēr es nenoliedzami biju bezmaz šī patiesībā sīkā notikuma centrā. Runa ir par The Hobos koncertu.

Tas notika diennakts gaišajā laikā. Hobos koncertos ir diezgan būts. Fontēnā, Kasablankā (Nav vairs šo vietu! Nav! Arī tās izrādījās trauslas) un citur. Mūsdienās viņi, izrādās, Pienā spēlē. Ar ko arī apsveicu, čaļi. Savu popsas līniju noturējāt un padarījāt par galveno.

Tomēr, ja nu Hobos gluži blakus spēlē, tad es labprāt paklausos. Arī šoreiz.

Tātad, tas notika diennakts gaišajā laikā. Gurdi aizslājām pirmajā rindā, lēkājām. Jau tad viens apsargs uz mums bija uzlicis aci. Nāca klāt un teica:

− Šī jums ir pēdējā iespēja aiziet.

Kāpēc? To gan nezinu. Mēs tiešām it kā neko sliktu nedarījām. Varbūt mūsu sejās bija kut kas no ārpuszemes. Nezinu. Bet aci viņš bija uz mums uzlicis.

Tālākais risinājās zibens ātrumā. Lēna zibens ātrumā. Ūdrītis, piesakot dziesmu “Take Off” aicināja publiku izģērbties. Solīja balvu tam, kurš uznāks pliks uz skatuves. It kā tad viens puika esot jau meties ārā un rausies uz skatuves, nezinu, neredzēju. Apsardze šo aiz krāna atvilkusi atpakaļ. Tad izģērbās viena meitene. To gan redzēju, viņa stāvēja man tieši blakus. Plecu pie pleca. Tāpēc varu teikt, ka nieki, neizģērbās jau viņa pavisam, biksītes palika. Gaišas biksītes.

Tā, kas notika tālāk?

Cēlām meiteni pāri skatuves barjerai, lai taču viņa tiek uz skatuves pie Ūdrīša pēc balvas. Apsardze meta šo atpakaļ. Jau šajā vietā mani pārņēma lielākā neizpratne. Vai tad šeit tiešām nav rokfestivāls? Un ko pats Ūdra kungs – vai nu nebija īstais brīdis iestāties par paša aicināto meiteni? Ej tu uz Pienu spēlēt. Neko darīt, palikām ar meiteni turpat pirmajā rindā. Apsargs, tas, pavecais ar terminatora saulesbrillēm, atkal mums kaut ko uzrēja. Kaut uzvedāmies taču rāmi. Kaut kāda bundža aizlaidās viņa virzienā, bet ne trāpīja, ne es to metu. Bet pēc kāda brīda vecais kareivis norādīja uz mani ar pirkstu, un tūdaļ divi jauni puiši sagrāba mani aiz rokām uz aizvilka prom. Izveda ārā, noplēsa aproci. Festivāls man bija beidzies.

Tā tas bija. TB mēģināja uzšvirkstēt runas, ka tieši es esot tas kailais vīrietis, kurš mēģinājis uzlīst uz skatuves. Nav tiesa. Es visu laiku biju ģērbts HI treklā ar uzrakstu „Pūķis” un string apenēs. Un džinsos un kedās. Es vispār biju bez grēka.

Es teicu, ka festivāls man bija beidzies, bet tomēr vēl cīnījos. Izsaucām pat policistu, kurš tikai laizīja saldējumu un jautāja:

Bet vai jūs nebijāt dzēris?

Māt, kurš šeit nebija dzēris? Policists mums neko nelīdzēja. Aiga gauži raudāja, bet arī tas nelīdzēja.

Īsāk sakot, nopirku biļeti pa lēto no kādas nepazīstamas meitenes un gāju vien atpakaļ. Noskaņojums bija aizvainots. Es taču vispār negribēju šeit braukt, un tagad mani vēl izmet ārā. Kas tā par dzīvi. Centos ieskatīties actiņās visiem apsargiem, lūk, es esmu atpakaļ, bet neizdevās fokusēt skatienu vai arī viņi vairījās.

Iedzēru vēl alu. Alus te bija sūdains. Kāpēc es vispār te esmu? Apsardze taču rīkojās pareizi, man nemaz nevajadzēja te būt, vecais, viedais vīrs ar saulesbrillēm to uzreiz saprata. Bet kāpēc es atkal esmu šeit? Tikai aiz iecirtības, aiz glupjas spīts. Mūsu īstās durvis ir tās, pa kurām mūs izmet. Kad tas reiz beigsies.

Nudien, jāiedzer vēl sūdainais aliņš, lai tad nu viss ir pa īstam sūdaini.

Tad es gan atcerējos, kāpēc man noteikti bija jāatgriežas. Protams, meitenes dēļ. Šinedas O’Konoras dēļ. Atceros, labi atceros to skarbo, mītisko sapņu laiku, kad mēs dzīvojām tikai metālam. Tikai īstam metālam, nekāda Metallica (sevišķi jau ne tā pēc 1990.gada), nekāda Pantera. Stay Brutal! Un, lūk, toreiz Šineda bija vienīgais maigums, kas mums bija atļauts. Tāpēc es gribēju noliekt galvu viņas priekšā. Nu, arī tāpēc, ka savulaik biju viņā slepeni iemīlējies un tādā garā. Ja jau Šineda ir ieradusies šeit, man viņa bija jāsatiek.

Savādi, man ne prātā nenāca, ka viņa varētu būt novecojusi. Es taču nebiju mainījies. Kļuvis mazliet ciniskāks, prātīgāks, stulbāks, bet būtiskajā taču tāds pats. Pearl Jam ir kļuvuši vecāki, pat Immortal, bet Šaineda? Viņa taču nebūs atlaidusi matus. Joprojām kailu galvu, joprojām krietna katoliete, kas plēsa pāvesta bildi un gandrīz kļuva par priesteri, ja vien tik ļoti nebūtu gribējies mīlēties, ak, meitene.

Viņa uznāca uz skatuves, maza, kā jau visi zvaigznes, kad viņus ieraugām, kad viņas redzam. Skatuve bija pilna kulturālu muzikantu, čellisti un tādā garā. No apkārtnes nāca nekulturālu trokšņu fons, kāds pat ākstīgi uzstājās uz citām skatuvēm, un tapa skaidrs, ka īsti jau mēs no Šainedas un pavadošā sastāva uzstāšanās neko nedzirdēsim. Tomēr viņa pateica dažus vārdus un sāka dziedāt.

Viņai joprojām bija tā pati meitenes balss.

Pēcāk šo koncertu daudz kritizēja. Neesot bijis atdeves (Vai pašiem nav par atdevi jādomā? Festivāls taču tāpēc ir radīts, lai piedāvātu jums vienlīdzību, kāpēc jūs to neņemat?), un formāts nepiemērots, vai kas tur vēl. Nezinu, neko tādu nemanīju. Es dīdījos, minēdams, vai viņa nodziedās „The last day of our acquintance”. Šajā dziesmā pašas galvenās ir divas sekundes. Uzreiz, kā pirmoreiz nodziedāts piedziedājums, viņa izšauj trīs zilbes:

O – o – o!

Šie trīs ‘o’ ir vislabākais, kas vien var būt. Es to neizdomāju viens, mēs to sapratām kopā ar Mairitu, piekļāvušies viens otram tukša, tumša teātra aizkulisēs, kur tikai mēs un maģis.

Mairita tagad ir Luksemburgā, piekļāvusies vīram un bērnam, un man dziesma ir jāsagaida vienam.

Bet ja nu O’Konora dzied gan šo dziesmu, bet, koncertā improvizējot, izlaiž tos trīs ‘o’? Un es jau baidījos no dziesmas parādīšanās programmā. Viņai taču ir daudz slavenu un drošāku dziesmu. Bet tūlīt jau sākās ne ar ko nesajaucamais motīvs, tā bija tā dziesma. Es trīcēju vien, tā uztraucos, neizbēgami tuvojās izšķirošās sekundes un, nē! Tas ir, jā, viņa izkliedza:

O – o - !

Un es biju laimīgs, un visi cilvēki un nomīcītā pļavas zāle un kaijas gaisā, visi bija laimīgi.

Starp citu, kaijas. Man ir sevišķas jūtas pret šiem simboliskajiem putniem. Kaijas pārņem pasauli, ja kāds to nav pamanījis. Vardes izmirst, bet kaijas pārņem pasauli. To varēja novērot arī Positivus. Pirmajā festivālā, kad uzstājās James (kā Tims dejoja!) jā, tai tālajā festivālā kaijas nebija manāmas. Otrajā festivālā, kad Spurs fanu saietā piedalījās arī Manic Street Preachers, kaiju jau bija pilns. Virs skatuvēm, virs telšu pilsētiņas. Viņas bija sapratušas. Šajā festivālā kaiju biju vēl vairāk. Es gan to pārāk neatceros, laikam reti acis vērsu pret debesīm. Bet droši vien kaiju bija vēl vairāk. Nākošreiz tās ķers vājākos no mums un nesīs Ziemeļmeitai, pieminiet manus vārdus (es tikšu pie Ziemeļmeitas!).

Tātad, Šaineda pareizi nodziedāja „The last day of our acquintance” un es varēju mierīgi baudīt koncertu. Atslābis skatījos māksliniecē mīlestības un citu lietu apmiglotu skatienu. Bet tad šī jaunā meitene paziņoja:

Nākamo dziesmu es veltu savam dēlam.

Kāds dēls?! Nupat taču vēl nebija. Es uzmanīgāk paskatījos uz meiteni, un pamanīju, ka viņai tiešām ir mati. Ne jau garas pinkas, kas patīk visiem vīriešiem, tomēr tumša zēngalviņa gan, pat vairāk. Viņai piestāvēja. Paskat, tikusi pie dēla. Ko tad viņam veltīs?

Ko?

„Nothing compares to you”. Savu lielāko hitu, Prinsa sacerēto dziesmu, kas radīta laikā, kad viņai pavisam noteikti vēl nebija šī jaunā vīrieša. Kāpēc šāda izvēle? Es izdomāju tā – Šaineda saprata, ka lielais hits būs vien jānodzied. Lai aizmiglotu tā banalitāti un neizbēgamību, viņa izspēlēja šo satraucoši pieteikumu. Un viņa dziedāja labi. Padomā tik, arī slavenas un pelnošas dziesmas spēj būt labas.

I could eat a dinner in a fancy restaurant.

Patiešām, kāpēc ne. Paēst restorānā ir patīkami, lai arī buržuāziski un vispār ļauni. Un tas tomēr nav pielīdzināms tam, tam īstajam. Būsim saprātīgi. Šis Positivus bija pirmais, kas rīkotājiem nesa peļņu. Pirmais, visizputinošākais, bija vislabākais. Otrais mazliet mazāk putinošs un mazāk labs. Un šis, pelnošais, protams, vissliktākais. Varbūt vaina ir mūsos? Varbūt pat tieši manī? Man nepatīk veiksmīgas, pelnošas lietas un vietas, man nepatīk lietas, kas darbojas un patīk visiem. Tādējādi izpaužas mans mazvērtības komplekss vai pat pati mazvērtība, bailes no konkurences un bēgšana tur, kur konkurentu mazāk. Tas ir gadījumā, ja vaina tiešām nav visā pasaulē, bet manī. Taču varbūt tomēr vaina ir nevis manī, bet visā pasaulē.

Tikām arī koncerts beidzās. Šaineda paklanījās un aizgāja. Uz atkārtojumiem, šķiet, nenāca, publika pa īstam, šķiet, arī nesauca.

Kas notika tālāk? Atceros, skaidri atceros es gāju pār pļavu, mērķēdams kājas virzienā uz leju. Gāju uz telti, viss.

Vīkšoties uz prombraukšanu, atradām mašīnā vēl dažas pudelītes alus. Tās bija sakarsušas – nebijām cēlušies agri, saule jau sen bija augsta un karsta. Arī aliņš, ieliets no kakla kaklā, šķita līstam no karstā ūdens krāna. Tik karstu aliņu nudien neatceros dzēris. Garām gāja Pipars, teica:

Uzcienā ar aliņu!

Es jau devu, devu, tikai pabrīdināju par temperatūru. Pipars tomēr dzēra. Padzēries Pipars teica:

Tomēr uz brīdi, kad līst mutē un smadzenes vēl paspēj tikai paķert to zināmo garšu, uz brīdi tomēr ir tā sajūta.

Sajūta! Sajūta! Vai tikai tas nav tieši tas, pēc kā mēs te visi dzināmies? Iestrebt kaut ko kaut vai nepareizā temperatūrā servētu, pavisam attālinātu no sākotnējās būtības, tomēr tajā vēl bija noķerama sajūta, ēna no tā īstā rokenrola Platona valstībā. Kāds ir tas īstais rokenrols Platona valstībā? Es vēl nezinu, bet es meklēšu.

Šoreiz gan devāmies mājup. Iebraucām kādā veikalā pēc alus un saldējuma, tur gāja smieklīgi. Piestājām arī tai pašā krogā kur iepriekšējos gadus un ieturējām pusdienas. Domājām, vai nevajag kaut kur piestāt arī, lai peldētos vai tāpat vien pasēdētu.

Pēc pāris nedēļām biju Dun Dun koncertā Andrejsalā, Rīgā. Blakus pamanīju Aptiekas Kristapu un ar cieņu viņu sveicināju. Viņš atbildēja sveicienam un jautāja:

Vai tu biji tas, kuru no Positivus uz cietumu aizveda?

Atbildēju cik varēju godīgi. Sakautrējos arī. Kristaps teica:

Tā ir ar tiem oficiālajiem pasākumiem.

Jānis Joņevs

6. daļa. Zvērā. Īstais festivāls.