Esmu pārliecināts, ka katrs mūzikas klausītājs, kurš pievērš uzmanību tam, ko viņš klausās, ir aizdomājies, kapēc, lūk, viens skaņdarbs sniedz zināmu emocionālu pārdzīvojumu, bet cits (varbūt pat līdzīgs izteiksmes līdzekļu ziņā) - ne. Var mēģināt sadalīt skaņdarbu pa sastāvdaļām un analizēt, kas varētu būt tas, kas dod šo klikšķi mūsu apziņā (angliski, šķiet, to "klikšķi" var nosaukt precīzāk nekā latviski - to alter a state of mind). Taču šī saskaldīšana neko nedos, tāpat, kā neko nedos gleznas sadalīšana pa krāsas kvadrātcentimetriem. Gala beigās viens skaņdarbs (vai glezna) izraisa emocionālo pārdzīvojumu, daudzi citi ne.
Es domāju, tas ir gluži kā gadījumā, kad draugs stāsta stāstu: vai nu stāstījums liek iejusties, just empātiju pret stāsta varoni, vai ari atstāj vienaldzīgu. Būtiski šķiet tas, ka svarīgāks vairumā gadījumu ir stāstījums, nevis pats stāsts. Par šo iedomājos, kad viņdien, ejot pa Tērbatas ielu, klausījos Toma Veitsa pleijlisti, un sāka skanēt "In the neighborhood". Aranžējums: pūtēju orķestris. Teksts: ikdienišķs.
"Friday's a funeral
and Saturday's a bride
Sey's got a pistol on the register side
and the goddamn delivery trucks
they make too much noise
and we don't get our butter
delivered no more
in the neighborhood."
Skaidrs, ka dziesma nav par sviestu. Precīzāk, nav lielas nozīmes, ka tur ir par piegādes auto, troksni, vai Buču kurš aizgāja armijā. Vienkārši, klausoties veco Tomu, es ticu, ka tā tas viss arī ir bijis, un ka Tomam par to ir škrobe, un tapēc arī man par to ir škrobe, tapēc arī izveidojas emocionālā saikne starp izpildītāju un klausītāju.
Šubrovskis pirms kāda laika vienā intervijā izteicās, ka latviešu popmūzikā ir problēmas ar labiem tekstiem. Nu, švaki jau mums ir ar saviem Veitsiem vai Koeniem, to vietā mums ir viens cits čalis, bet man sāk šķist, ka labs teksts kā tāds neko nedos. Problemātiskāk tas, ka vairums no tiem izpildītajiem, kas regulāri redzami ekrānos un portālos, kā man sķiet, paši netic tam, ko viņi dzied. Un ja netic viņi paši, tad neticu arī es. Pēdējos teikumos ir daudz "šķietamības", jo vērtēju caur savu subjektīvo skatījumu (jo savādāk nevaru).
Loģisks jautājums būtu, kapēc tad šie izpildītāji tik bieži parādās uz plašām, apgaismotām skatuvēm, ja jau, kā es te mēģinu gruzīt, viņi netic paši sev. Ja jau parādās, tad lielākā klausītāju daļa viņiem tic? Iespējamās atbildes redzu divas. Pirmā versija: es kļūdos. Otrā versija: meinstrīma TV dienaskārtību, ar retiem izņēmumiem, nosaka nevis nevis klausītaji / skatītāji, bet producenti. Taču ar labiem producentiem, Hjūstona, mums ir problēma. Par to laikam būtu vērts uzrakstīt atsevišķi.
E.
3 komentāri:
On Sunday 13th February 2011, @ilmars_slapins said:
Reiz es pamodos ar skaidru domu par to, kāpēc cilvēki raksta dzejoļus. Es biju sapnī visu tā smalki un loģiski izdomājis - ka cilvēki raksta dzejoļus, lai iegūtu savā īpašumā kaut jel kādu attaisnojumu tam, ka viņi dzīvo. Jo visam citam, ko iespējams darīt, nav ne vismazākā sakara ar to, kā dēļ ir vērts dzīvot. Pareizāk sakot, visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu un saskatīt to, ka nekādas citas jēgas patiesībā nav. Ar dzejoļiem ir grūtāk. Tu uzraksti dzejoli. Nu un, ka sliktu. Nu un, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Un, ja nu kaut kad vēlāk - vēlāk tomēr izrādās, ka tam ir kaut kāda maza, maza jēga... Var taču tā būt...
R.
Mūziķi mēģina pārliecināt klausītājus, ka tiem noteikti patiks. Klausītāji mēģina pārliecināt sevi, ka viņiem noteikti patiks. Te arī empātija. Gan vieni, gan otri mēģina piemānīt. Un viņiem izdodas.
Kaut kādu drūmu scenāriju tu mālē, Reini.
Sanāk, ka visi mēģina piemānīt visus, tai skaitā sevi? Nevar piemuļķot visus cilvēkus visu laiku, teica viens čalis no Amerikas.
Sanāk arīdzan, ka nav tādu mūziķu, kuri spēlē vienkārši savam priekam, nedomājot, ko par to teiks klausītājs. Vai arī, ka nav mūziķu, kuri speciāli mēģina kaitināt klausītāju. Tā vienkārši nav taisnība.
Ierakstīt komentāru