Meklēju Anitu Sondori

Viņdien noskatījos “Četrus baltus kreklus jeb Elpojiet dziļi” – lielisko Rolanda Kalniņa filmu (Gunāra Priedes scenārijs). Filma it kā zināma un iepriekš redzēta, bet trāpījās rokās Kalniņa aizliegto filmu DVD, un, pēc “Akmens un šķembas” noskatīšanās –jaudīgs stāsts, starp citu – nolēmu pie viena arī “Kreklus” paskatīties. Galvenokārt mūzikas dēļ.

Pie filmas beigām man pirmoreiz pieleca, cik spēcīgs tēls ir Anita Sondore. Tieši pārmaiņu dēļ: sākumā skatītājam parādās kā paštaisna pusmūža padomju lēdija-sausiņš, kura nostājas pret jauniešu daiļradi un vēlas to ielikt kādos viņai zināmos rāmjos. Taču beigu ainā Sondore Cēzara Kalniņa tēlam kļūst savā ziņā garīgi tuvāka nekā viņa paša grupas biedri – kolaboracionisti.

Bet tas, par ko es gribēju uzrakstīt ir, ka pēc būtības viņa ir mūzikas kritiķe. Labi, pilnīgi sačakarētā sistēmā – tādā, kurā grupu repertuāru apstiprina speciālas komitejas – taču kritiķe, kura iedziļinās. Analizē tekstu, pa rindiņai. Nebaidās polemizēt ar kritizējamajiem, argumentē. Protams, filmas tēls ķērās klāt tikai tekstam, nevis mūzikai, taču tam nav būtiskas nozīmes.

Svarīgākais ir, ka Sondore ir kritiķe, kura iedziļinās. Cik mums šodien Latvijā ir mūzikas kritiķi, es prasu, kuri patiešām iedziļinās mūzikas ierakstos un raksta par to varbūt ne uz izpildkomiteju, bet vismaz blogā?

Protams, uzdodot šādu jautājumu, riskēju iegūt zināmu uzacu raukšanu no kritiķu puses, bet šis ir svarīgs jautājums, tā kā piedodiet. Bez kārtīgas, pamatotas kritikas, mūzikas scēna nīkuļo un neattīstās. Citiem vārdiem, ja gribi zināt, kādā līmenī ir mūzika jūsu valstī (pilsētā, sētā, kultūras namā, pašdarbības pulciņā), parādi man, kāda tur ir kritika.

Kritiķu it kā jau netrūkst, bet zinko, iedziļinieties reizēm tajās kritikās, kas patiesībā nav nekas vairāk kā pavirši apskati. Lūk, populāra portāla populārs kritiķis, rakstot par populāras kanādiešu grupas jauniznākušo albumu, mūzikai kā tādai ir atļāvies veltīt veselu rindkopu. Pārējais ir kaut kādas faktu drumslas, kuras nepasaka nu pa lielam neko.

Vai cits piemērs: liela laikraksta žurnāliste par britu megagrupas plati: “Grupa X piedāvā gliterroka spozmi apvienojumā ar progresīvā roka skarbumu.” Un ko tas, pie vella, nozīmē? Bez tam šī tendence salikt visu žanru plauktiņos ir strupceļš, jo žanru un to paveidu šobrīd ir tik daudz, ka tam ir zudusi jēga. Lūk piemērs (no pajauna mūzikas bloga, kurš sākotnēji šķita ļoti cerīgs): “Ja censtos veltīgi klasificēt izpildītāja novietojumu kopējā mūzikas žanru universā, tad tā varētu būt dejojama, lēni-ātra-tempa-etniski-elektroniski-akustiski-sintētiska folktronica ar šodien klāt esošajām glitch-hop iezīmēm.” Mhm.

Labi, lai paliek tie kanādieši un briti, jo, kā saka Cēzars filmā: “Tie poļi, francūži, vācieši – viņi jau spēlē labi, bet mums jau vajag kaut ko savu.” Un viņam ir taisnība: vismaz manā gadījumā. Esmu sevi pieķēris pie sajūtas, ka pie tās milzīgās mūzikas straumes, kas nāk, galvenokārt, no rietumiem, manā pleijerī kārtējai grupai ar smalku nosaukumu ir viendienītes mūžš, jo gandrīz nekas neaizķeras. Lielāku emocionālu baudījumu sniedz 60-to, 70-to gadu latviešu estrādes gabalu paklausīšanās Jūķūbā vai platēs (ko, vecs palieku?).

Bet atpakaļ pie kritiku lietām, nav jau arī viss tik traki, laiku pa laikam izdodas atrast tiešām labu mūzikas kritiku: proti, tādu, kur ir analizēts izpildījums, aranžējums, teksti, producenta doma. Bet tādi raksti ir reti un, galvenais, izkaisīti (pēdējā mēneša laikā gan gadījies uztrāpīt uz diviem sakarīgiem rakstiem, viens no Jegora Jerohomoviča, otrs no Toma Treiberga).

Gribētos vienu vietu, visdrīzāk jau ka blogu, kurā viens vai vairāki kritiķi fokusētos tieši uz Latvijā izlaistās mūzikas kritiku. Loģiski, ka tas nav peļnas projekts, bet kuram tad mūzika Latvijā vispār ir peļņas projekts?

Viens jautājums varētu būt: “Kas vispār lasa tādas kritikas? Nevienam taču nav laika.” Jautāšu pretī: “Kuram vispār ir laiks, lai taisītu labu mūziku?” Vai: “Kuram vispār ir laiks klausīties (uzsveru: klausīties) mūziku?” Protams, uzmanības deficīta sindroms skalda (pa 140 zīmēm vien) un valda. Bet johaidī, ir taču cilvēki, kuri var uzrakstīt kā nākas, nevis atrakstīties, un ja šie cilvēki sāktu rakstīt vienā vietnē, un tieši par latviešu mūziku, tad būs arī, kas lasīs. Nu davaj, sasparojās! Vai varbūt tāds saits eksistē un es vienkārši to nezinu?

E.