Epilogs
Tu neesi vairs jauns. Labi, vismaz bērns tu tiešām vairs neesi. Izvēlies, kurā pusē tu būsi. Jau kā bērnu tevi šī izvēle tirdīja, nu ir taču laiks. Kurā pusē tu būsi? To pušu ir daudz. Kur būsi – vai pie tiem, kuri paliks mājās un kļūs par cilvēkiem, vai pie tiem, kuri, ignorējot realitāti, dosies atkal uz nākamo festivālu, kur ar jaunajiem draugiem sarunās nākamo? Pieņemsim, tu esi šeit. Kurā skatuves pusē tu būsi? Redzu, tu esi šeit lejā, dažreiz tu lēkā pa skatuvi, dažreiz tur guli, tātad vispār, jūties kā mājās. Bet Rudaks teica, ka rokenrola cilvēki vajadzīgi abās skatuves pusēs, tā nu pildi savu pienākumu. Vēl viena izvēle, saistīta ar visām iepriekšējām, varbūt pati galvenā – vai tu dziedāsi dziesmu, kaut vai līdzi dūksi, vienalga; vai arī tu būsi iekšā tai dziesmā? Tas bezvārda nelaimīgais, par kura nelaimēm dzied? Zini kā ir, dziesma iepatīkas, vai varbūt vienkārši trāpa, jo tu esi eksistenciāli emocionālā situācijā un saproti, šī dziesma ir par tevi. Vai visas varbūt. Bet klausies vēl, un apjēdz, ka kļūdījies, nē, dziesma nav par tevi. Tu esi par dziesmu. Tu dzīvo, la tai būtu par ko dziedāt. Alors, kura puse?
Jānis Joņevs.
(Gaujarts dziļi pateicas autoram par iespēju publicēt šo materiālu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru