Mētājos pa ielām, mājās iet man negribējās jau tik ļoti, ka es pat nevarēju to izdarīt. Tam vairs nebija sakara ar rakstura gļēvumu. Ir lietas, ko cilvēks nespēj izdarīt, tāpat kā nespēj iekost dibenā. Savā. Tā es klīdu ielās, domādams, kā gan es pavadīšu šo nolādēto laiku līdz nākošajam festivālam, kas vēl tik tālu, ka viena nedēļas nogale paliek tukša.
Es negaidīju liktenīgo zvanu ar piedāvājumu no draugiem, nē, tomēr tas atskanēja. Piezvanīja Edgars un piedāvāja, lūk, šo festivālu, par kuru, protams, neko nebiju dzirdējis. Apjautājos par grupu listi. Nevienu no nosauktajām grupām es agrāk nebiju dzirdējis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru