Par angļu valodu

Viena interesanta lieta, par ko jau raksīju savā personīgajā blogā, bet ko ir vērts atkārtot šeit (jo saistīta ar mūziku), ir jautājums, kapēc tik daudzi latviešu (un citi, kam angļu valoda nav dzimtā) raksta dziesmas angļu valodā. Viena atbilde, protams, ir, ka lielākā daļa no mūzikas, ko mēs ikdienā klausamies ir angliski, tapēc nu "taisāmies" tām pakaļ. Bet šī atbilde tikai atkārto to pašu jautājumu, kapēc tik daudz mūzikas ir angliski. Šķiet, ka esmu atradis atbildi.

Pirmās trīs vai četras Gaujarta dziesmas arī bija angliski. Tika mēģināts rakstīt arī latviski, bet neveiksmīgi, nesanāca. Itkā situācija paradoksāla, jo latviešu valoda taču ir dzimtā, tapēc tai būtu jābūt zināmākai, tātad ērtākai. Taču iemesls angļu valodas uzvaras gājienam patiesībā varētu būt šāds.

Anglene ir izcili bagāta ar vienzilbīgiem vārdiem. Un vienzilbīgi vārdi dziesmu autoriem ir nu ļoti parocīgi, jo tad, kad teksts tiek likts kopā ar melodiju, (parasti) ir jāsakrīt vārda uzsvērtajai zilbei ar melodijas smago taktsdaļu. Nu, piemēram, dziesma "Bēdu manu lielu bēdu" – uzsvērtās zilbes "bē-", "ma-", "lie-", "bē-" – sakrīt ar katras takts pirmo (smago) sitienu. Dziesma izklausītos pavisam savādāk, ja latviešu valodā, līdzīgi kā franču, vienmēr uzsvērtu pēdējo zilbi. Ar vienzilbīgiem vārdiem šāda problēma vispār nepastāv, tapēc melodijas un teksta savienošanas process ir daudz vieglāks un gludāks.

Intereses pēc papētīju, cik daudz vienzilbīgu vārdu ir dažās popdziesmās.

Bītlu "Hey Jude" pirmajā pantā ir 29 vārdi, no kuriem 25 ir vienzilbīgi. ABBAs "Take a chance on me" pirmajā pantā - 81 vārds, no kuriem 75 ir vienzilbīgi. Britnijas "Oops i did it again": 45 un 38 (un, tikai piemēra pēc, Gaujarta "Know how": 32 vārdi, 29 no kuriem - vienzilbīgi).

Edgars