Mētājos pa ielām, mājās iet man negribējās jau tik ļoti, ka es pat nevarēju to izdarīt. Tam vairs nebija sakara ar rakstura gļēvumu. Ir lietas, ko cilvēks nespēj izdarīt, tāpat kā nespēj iekost dibenā. Savā. Tā es klīdu ielās, domādams, kā gan es pavadīšu šo nolādēto laiku līdz nākošajam festivālam, kas vēl tik tālu, ka viena nedēļas nogale paliek tukša.
Es negaidīju liktenīgo zvanu ar piedāvājumu no draugiem, nē, tomēr tas atskanēja. Piezvanīja Edgars un piedāvāja, lūk, šo festivālu, par kuru, protams, neko nebiju dzirdējis. Apjautājos par grupu listi. Nevienu no nosauktajām grupām es agrāk nebiju dzirdējis. Tātad, es devos uz šo festivālu kopā ar Edgaru un Aiju, un Rūdolfu.
Ceļs bija labs. Edgars lika mūziku no saviem varenajiem krājumiem. Akvarium (normālie albumi), Krematoriji. Aiz loga ainavas. Ceļs uz sazin' kurieni, auto dreb, un tu tikai sēdi, nekas vairāk netiek no tevis prasīts, tu sēdi, necik nav jāsteidzas, nezināmais notikums tāpat tuvojas, bet kad un kur tas būs, nav zināms, tieši kā man patīk. Un vēl Rūdis nomierinoši vāvuļo, un, kā jau teicu, ceļš ritinās acu priekšā, un inertās domas paliek tālu aiz pakauša, un kļūst vienalga, vai esi laimīgs vai nelaimīgs. Rokā, protams, aliņš. Zem kājām vēl vairāki, negribas skaitīt, cik, bet vajadzētu būt vēl pietiekami.
Es tā brauktu un brauktu.
Tomēr pēc nelielas maldīšanās un sazvanīšanās –
− Kur jābrauc? Kur mēs esam? Uz lauku ceļa mēs esam.
– attikām galā. Nudien, izskatījās pēc festivāla. Dubļains auto placis, tālāk jau zib teltis. Iemigusī sirds ietrīcējās. Varbūt tomēr atkal dārdēs rokenrols, leksim visi pa dubļiem, apskausimies, smiesimies, dedzināsim lupatas.
Devāmies iekšā, retu lietus lāšu trāpīti. Zem pāris lieliem lietussargiem bija pusklāti galdi, ap tiem sēdēja tādi kā pusmūža ļaudis. Bērnus arī manīja. Visi sēdēja vai stāvēja. Skatuve bija tukša. Tas vairs neizskatījās pēc festivāla.
Pretim nāca festivāla saimnieks un veda mūs izrādīt saimniecību. Tās izrādījās Treimaņa-Zvārguļa dzimtās mājas. Ne tikai – turpat blakus bija arī viņa kaps. Un pa vidam viņš vēl te strādājis arī. Tagad mājā dzīvojot spoks, taču ne dzejnieka, bet vecas sievas izskatā. Vecā mūza vai kas tāds.
Tas viss ir skaisti, bet kur rokenrols? Uz skatuves nīka viens džeks un sintezators. Dzēru līdzpaņemto alu un skatījos. Pēc džeka un sintezatora un ilgas pauzes uz skatuves kāpa Vētras saites vai kaut kas tamlīdzīgs. Baložu taustiņnieks un ģitārists arī spēlēja šai grupā. Un meitene ar kokli, visu laiku skandināja flažoletus. Nekas, mazliet intersanti. Tad laikam spēlēja vēl kas. Mēs ar Edgaru un Aiju, un Rūdi klaiņājām no skatuves līdz mašīnai un atpakaļ. Zaļais arī turpat. Edgars iepazīstināja ar saviem draugiem – simpātisku kungu un viņa draudzeni, kurā es, garlaicības un melanholijas mākts, uzreiz iemīlējos. Acis, kājas, kustības, vārds! Un izcelsme. Un bezcerīga aizņemtība. Kurš neiemīlētos? Ne jau es.
Tad nu spēlēja Hospitāļu Iela. Nepilnā sastāvā. Edgars viens pats. Tādu triku nebiju redzējis, reiz tā esot gadījies Depo. Nu, nu. Nekas, nekas. Daži pat lēkāja un prasīja „Raimi” Bet man nebija noskaņojuma. Skatījos caur alus pudeli uz meitenes profilu.
Edgars nokāpa no skatuves, papukstēja, ka neesot īsti labi bijis. Mēs viņu mierinājām un nopīpējām visu viņa zaļo. Uz skatuves nu stājās sazin’ kādi kāzu muzikanti, kas acīmredzami bija apņēmušies spēlēt hītus līdz rītam. Mums viss vienalga, mēs tik sēdējām uz soliņa. Meitene sēdēja man blakus un mēs runājām par Mēness aptumsumiem, Platona “Teaitētu” un baisiem atgadījumiem. Par ko lai citu runā ar tik skaistu un bezcerīgi aizņemtu meiteni festivāla naktī. Gribēju nekrietni pamirdzēt ar savu paziņu nelāgajiem galiem, bet viņa mani pārspļāva, pastāstīja par savu kursabiedru, kurš nolēca no Pētertorņa. Iedomājieties, viņa bija tur lejā un visu redzēja.
- Un es izvēmos. Biju nupat apēdusi garšīgu picu.
Nepagurstošie kāzu muzikanti, kuriem arī vienkārši gabali īsti nepadevās, uzsāka “Bohemian Rhapsody”.
Rūdolfs to vairs nevarēja turēt. Viņam līdzi uz telti devās Edgars un Aija. Mēs ar pārīti devāmies uz viņu mašīnu, kur palīdzēju izdzert viņu līdzpaņemtos dzērienus. Kad tas bija izdarīts, sarunām vairs nebija iemesla, viņi devās gulēt, es gāju pār tumšo pļavu, skanēja kāzu mūzika un no mājas loga skatījās spoku mūza.
Tā beidzās trešais festivāls.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru